Priekšvēlēšanu laiks Latvijas politisko vidi procesu vērotājiem padarījis jautru. Pēc izmisīgiem un dažbrīd komiskiem mēģinājumiem rast bijušās veselības ministres Ingrīdas Circenes pēcteci amatā ir rasts īpatns starprisinājums - veselības ministra neesamības dēļ lauciņu pieskatīšot darba grupas vadītāja. Politiskā atbildība gan palikšot premjeram. Tāds it kā ministrs, it kā nē. Ar ministra publicitātes priekšrocībām, bet bez jelkādas politiskās atbildības. Darba grupas vadītāja vēl arī nemākot īsti teikt, vai vēlētos vadīt Veselības ministriju pēc vēlēšanām, ja tāda iespēja rastos. Dikti jau nu ērmīgi. Tāds ministra «izstrādājums» sanācis, piedodiet. Bet diemžēl sabiedrībai šis izstrādājums ir par īsta produkta cenu, jo pēdējais, par ko tiek domāts, šādi shēmojot, ir pacients, kura interesēs visam notiekošajam būtu jānotiek. Šeit nu jāsit pieci Vienotības polittehnologiem. Eleganti, nav ko piebilst.
Nepaguva rimties kaislības šajā stāstā, kad kā zibens no skaidrām debesīm nāca pirmdiena, kas atnesa ziņas par tieslietu ministres Baibas Brokas demisiju. Redzot, kā koalīcijai gāja ar veselības ministra meklējumiem, varam vien iedomāties, kas mūs sagaida stāstā par jaunā tieslietu ministra meklējumiem. Varbūt izveidot vēl vienu darba grupu un politisko atbildību deleģēt premjerei? Ja jau, tad jau, tā teikt. Skaidrs ir viens - šā amata gribētāji dažādu apsvērumu pēc neveidos rindu. Tā ka ar interesi varam gaidīt kārtējo politšahistu (pseido?)risinājumu, lai novilktu līdz vēlēšanām.
Varētu jau zirgoties par ministriem un ministra izstrādājumiem, ja kopaina uz valdību nesāktu veidoties «interesanta» valdības darba kvalitātes kontekstā. Par 4 ministriem no 13 jeb aptuveni 30% ir īpatns fons vai jautājumi. Proti, tieslietu ministra Latvijā šobrīd nav, un nezinām, vai un kad būs. Veselības nozari līdz vēlēšanām un arī pēc tām (līdz tiks izveidota nākamā valdība) mūsu valstī «uzrauga» darba grupas vadītāja, kura turklāt nezina, vai gribētu būt ministre pēc vēlēšanām, bet politisko atbildību šobrīd uzņemties nav gatava. Finanšu ministrs pēdējā pusgada laikā vairākkārt izteicies, ka esot dikti nemotivēts darboties politikā mazās algas dēļ un vispār politika viņam ir līdz kaklam un pēc vēlēšanām pametīs politiku un dosies strādāt, kur labāk maksā. Nosauksim to par atlikto demisiju, jo nekas cits ar šādu publisko fonu tas nav. Atgādināšu, ka arī vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Romānam Naudiņam ir tā pati problēma, kas bija nu jau demisionējušajai tieslietu ministrei, proti, viņam joprojām nav pielaides valsts noslēpumam. Satversmes aizsardzības birojam lēmums par pielaidi Naudiņam jāpieņem līdz 12. augustam. Tā ka augusts solās būt karsts gan Jūrmalā, gan partiju štābos.