Ja paskatāmies uz statistikas datiem, redzam, ka periodā, kad savilkām jostu, centāmies izdarīt to pašu par mazāku naudu, mēs esam samazinājuši izmaksu sadaļu. Strādājam garākas stundas par to pašu vai pat mazāku samaksu. Tomēr produktivitātes rādītājam ir divas mainīgās sastāvdaļas. Pirmā, kas neapšaubāmi arī ietekmē mūsu konkurētspēju, ir tātad tas, cik lēti Latvijā kaut ko var darīt. Otro angliski sauc par sofistication - latviski to varētu apzīmēt kā procesa kompleksitāti. Un šī kompleksitāte ir ļoti būtiska, jo a) tā rada šo pievienoto vērtību, par kuru runājam, b) jo šī kompleksitāte ir lielāka, jo tevi grūtāk starptautiski izkonkurēt. Pirmajā sastāvdaļā mēs, iespējams, esam sasnieguši griestus. Savukārt otrajā sadaļā esam izdarījuši maz.
Ja skatāmies uz konkrētām nozarēm, vispirms jāpiezīmē, ka es piederu pie tiem, kuri uzskata: attīstība notiek nozares vai starpnozaru sadarbības ietvaros, nevis tādā vispārējā, abstraktā biznesa vidē. Ņemam tādu izteikti uz eksportu orientētu nozari kā tranzīts, loģistika. Uzskatāmības labad vienkāršosim - kravas īpašniekam viņa preces kustība no, teiksim, Urāliem caur Latviju maksā 10 eiro par tonnu. Apmēram 6 eiro no šiem 10 paņem dzelzceļš, tātad šie 4 eiro varbūt ir tā papildu pievienotā vērtība, ko mēs radām, organizējot kravu plūsmu, tas ir tas, ko nopelna termināļu īpašnieki. To 6 eiro pusē, visticamākais, nekādu būtiski lielāku kompleksitāti mēs nevaram sasniegt - varam vienkārši vilkt šurp vairāk kravu, vairāk tonnu. Savukārt šo 4 eiro pusē, manuprāt, ir rezerves. Jo, ja nu caur Latviju ir tik ievērojama fiziskā (kravu) un arī finanšu plūsma, mums vajadzētu paskatīties, vai kaut kas vēl no saistītajiem pakalpojumiem nevar notikt Latvijā. Nesens un labs piemērs - uzņēmums Uralhim. Proti, uzņēmums pieņēma lēmumu caur Latviju veikt ne tikai fizisko, kravu, plūsmu, bet arī ekonomisko - veikt tirdzniecību ar savu produktu. Lieki teikt, ka tas ir liels ieguvums mums. Ja caur Latviju ir ievērojama ogļu kravu plūsma, varbūt ir vērts padomāt par iespēju veikt šeit ogļu pārstrādi - ogļu gazifikāciju utt.
Kokrūpniecībā jāskatās, lai mēs ražojam preci ar dziļāku pārstrādi, turklāt es runāju ne tikai par mehānisku, bet ķīmisku apstrādi. Godīgi sakot, mani pārsteidz tā, atvainojos, fanošana par šī resursa prastu sadedzināšanu. Šaubos, vai tas ir maksimālais, ko varam darīt... Virzība - garāki, sarežģītāki procesi - attiecas arī uz šobrīd mazliet nepelnīti piemirsto pakalpojumu eksporta sektoru. Pagaidām tas lielākoties veidojas ap kādu konkrētu funkciju, bet lielāks ieguvums būtu, ja šie ārpakalpojumu centri būtu multifunkcionāli - ne tikai, teiksim, rēķinu vai kādu transakciju apstrāde, bet arī citi pakalpojumi vienviet.
Tas viss izklausās racionāli, bet tad tāds naivs jautājums: kāpēc tas nav noticis? Var saprast, ka treknajos gados bizness negribēja saspringt, jo tāpat bija gluži labi. Bet krīzei taču it kā vajadzēja stimulēt jaunos meklējumus, par kuriem runājat.
Lai tie notiktu, ir nepieciešama nauda - tieši investīcijām, arī izpētei. Ar šo naudu mums ir pašvaki, lai gan vajadzētu saprast, ka no nekā nekas arī nerodas.
Un kādai šajā procesā vajadzētu būt valsts lomai?
Es pārstāvu to mazākuma viedokli, kas skan: valstij tomēr būtu aktīvi jānosaka attīstības virzieni, nevar tikai orientēties uz vispārēju biznesa vides sakārtošanu. Respektīvi, valsts vadītājiem vajadzētu būt tikt drosmīgiem, lai pateiktu, ko tad mēs nozaru griezumā gribam redzēt Latvijā. Ja valsts (arī pašvaldības) pasaka: šeit ir industriālā zona, ražojiet, ko gribat, tad nekas nenotiek, nekāds «ko gribat» uz šo zonu neatnāk.
Bet ir jau bijuši mēģinājumi noteikt prioritārās nozares! Tas atdūrās pret rūpnieku jautājumu, ko šis statuss viņiem reāli dos.
Es piekrītu, saraksta radīšana vien neko nedod. Mēģināšu paskaidrot ar piemēru. Aizvadītajā mēnesī biju Ankarā. Turcijas premjerministrs ir nodefinējis, ka laika posmā līdz 2030. gadam Turcijai ir jāspēj radīt savs, no starptautiska zīmola viedokļa atpazīstams elektroautomobilis un jākļūst par vadošo spēlētāju elektromobilitātes nozarē. Te, protams, varētu ilgi runāt par briestošām fundamentālām izmaiņām mobilitātes nozarē, kāpēc tā elektromobilitāte ir perspektīva, bet ne par to ir stāsts. Tātad ir valsts vadītāju uzstādījums, kuram fonā ir ļoti konkrēta valsts investīciju programma, aicinājums uzņēmējiem koordinēt savu rīcību, pretī solot konkrētu valsts atbalstu.
Bet vai nav nepieciešams zināmu nosacījumu kopums, lai tā rīkotos? Pieņemsim, ka Latvijā kāds tālredzīgs politiķis, nojaušot, kas būs perspektīvas nozares, saka: 2030. gadā mums x nozarē jābūt starp pieciem vadošajiem spēlētājiem pasaulē. Un? Pat ja ir bezjēgā daudz naudas, ir taču vajadzīgas iestrādes izglītībā, tradīcijas...
Nu, Latvijā mums ir tradīcija apstrīdēt jebkuru labu ideju... Jā, protams, mēs droši vien nedarīsim to, ko var atļauties liela valsts, bet mums ir mazas valsts priekšrocības. Piemēram, mums ir visas iespējas radīt kompaktu, profesionālu valsts pārvaldi, kas spēj reaģēt ātri un radīt precedentus. Latvijā līdz šim vairākumam lēmumu pamatā ir citu valstu pieredzes pētīšana un izmantošana, bet - kāpēc lai mēs neizdomātu savus risinājumus? Jā, šobrīd tas izklausās utopiski, tomēr domāju, ka mēs esam nobrieduši nākamajam valsts pārvaldes reformas posmam, kas nozīmētu arī lielāku līderu patstāvību un atbildību.
Virkne uzņēmēju saka, ka ekonomiskajam uzrāvienam nepieciešams turpinājums nodokļu, it īpaši darbaspēka, samazināšanā.
Domāju, Latvija šajā jomā ir diezgan labi pastrādājusi. Protams, vienmēr ir uzlabojamas lietas, tomēr, ja kāds saka, ka viņš Latvijā nevar strādāt tieši nodokļu sloga dēļ, tā vairāk ir paša nemācēšanas piesegšana. Jo diemžēl Latvijā netrūkst cilvēku, kuri tiek saukti par uzņēmējiem, bet kuru ekonomiskā aktivitāte nepārsniedz «pirkt - pārdot» vienkāršāko līmeni.
Savukārt, ja runājam par nopietnākām problēmām uzņēmēju vidē, tāda ir attiecības ar bankām. Proti, krīzes laikā gana daudzi ir tā apdedzinājušies - nereti tiešām pārāk agresīvas banku rīcības rezultātā -, ka tagad uz bankām skatās ar aizvainojumu. Un zināmā mērā krīt otrā galējībā: ja savulaik viegli aizņēmās, tagad teju nav pierunājami ar bankām sadarboties. Te abām pusēm ir jāmeklē risinājumi.