Nedēļa sākās ar Rīgā šķiet sen nepieredzētiem sastrēgumiem. Beigušies atvaļinājumi, atsācies bērnu uz skolu vadāšanas laiks, droši vien arī ledusskapji pa ilgajiem svētkiem izēsti, jābrauc pa bodēm iepirkties; attiecīgi pastiprināti kursēja komerctransports ar piegādēm. Vismaz tāds iespaids palika, vērojot daudzos jo daudzos autobraucējus.
Toties noslēdzās darba nedēļa ar pamatīgu sastrēgumu draudiem. Ielas būšot paralizētas, izbraukt nevarēšot - no visām malām brīdināja gan prezidentūras rīkotāji, gan Rīgas mērs un citas amatpersonas. Bet - ko redzam? Brauktuves brīvākas nekā citkārt līdzīgos laikapstākļos, īpaši zonās, kur saņemti vislielākie brīdinājumi. Autotransporta kustība raita, nelieli sablīvējumi vien atsevišķos posmos. Vai dzīve pilsētā tāpēc apstājās? Nē. Tie, kam bija kur jātiek, atrada alternatīvus pārvietošanās veidus, citi lieki nebraukāja. Un tas liek domāt, ka ikdienas sastrēgumos faktiski vainojamas ne jau pērn iezīmētās un jo dikti kritizētās velo vai sabiedriskā transporta joslas, ne jau ilgstošie ielu un tiltu remonti vai pilsētas centrā divos līmeņos neizbūvētās ielas, bet gan pašu ieradumi un motivācijas trūkums ko mainīt ikdienā.
Nu, protams, sastrēgumu draudi nav risinājums, īpaši ilgtermiņā. Pārvietošanās ieradumu maiņa jāveicina ar citām metodēm. Viens ceļš ir vēl plašāka velosatiksmes attīstība, kurā pēdējos gados vērojams būtisks progress, taču skaidrs, ka tas ir daudz pakāpeniskāks process, nekā mums dažkārt gribētos. Un diez vai ziemas vidus ir īstais laiks, lai kādu mudinātu pārsēsties no auto uz velo. Otrs virziens būtu daudz intensīvāk motivēt uz darbu vai mācību iestādi braucošos auto vietā izvēlēties sabiedrisko transportu. Un te jāsaka: ja mudinājumu ikdienā pārvietoties ar velosipēdu netrūkst (vismaz vasarās), tad sabiedriskā transporta popularizēšana līdz šim bijusi vien retu ieteikumu līmenī, turklāt uz regulāras kritikas fona par piedāvāto pakalpojumu kvalitāti, augstajām dotācijām pašvaldības uzņēmumam, kā arī par transporta biļešu un iegādāto braucamlīdzekļu augsto cenu.
Taču būtu tikai normāli, ja pašvaldību sabiedriskā transporta uzņēmumi par katru papildu klientu cīnītos ne mazāk sparīgi kā mobilo telekomunikāciju operatori. Satura pozitīviem vēstījumiem taču netrūkst - ātrāka pārvietošanās nekā ar personisko motorizēto transporta līdzekli, nav jāmaksā par degvielu un autostāvvietu, galu galā - arī krodziņā pēc darba var mierīgu prātu pasēdēt, nesatraucoties par mājupstūrēšanu. Bet reklāmu ar šādiem un līdzīgiem vēstījumiem nav. Varbūt jāsāk ar pārvadātāju vadības motivēšanu - algu sasaisti ar pasažieru skaitu?