Mūsu paaudze bija lemta citai nākotnei. Negaidīts likteņa pavērsiens, un varam dzīvot savā brīvā valstī. Vai tas nav fantastiski? Ko mēs varam investēt Latvijas nākotnē? Tās ir mūsu labās domas, pozitīvā enerģija, varam palīdzēt valsts pamatā ieguldīt vēsturisko mantojumu.
Kļūt vecākam nenozīmē kļūt sliktākam. Esam izgājuši cauri karam, dažādām varām, turpinām aulekšot, soļot, steberēt nu jau 70 un vairāk gadu garumā.
No paša cilvēka atkarīgs, kā viņš uztver apkārtējo pasauli. 101 gadu vecs japānis intervijā teicis: «Man ir pagaidām vēl interesanti, tādēļ arī dzīvoju. Kad vairs nebūs interesanti - apgulšos, novērsīšos un nomiršu.»
Viss sākas ar domāšanu, ne velti saka - vecums ir mūsu galvās. Rezignācija, skumjas visu klāj ar pelēku plīvuru. Aizkaitinājums atņem enerģiju. No krāmiem vieglāk atbrīvoties, nekā pārcilāt, izvēdināt, izpurināt gružus savā prātā. Jāiemācās priecāties par to, kas ir, nevis zūdīties un gausties par to, kā nav. Māte Terēza teikusi, ka lielākā nabadzība ir sirds nabadzība. Nedrīkst pārstāt pilnvērtīgi dzīvot tikai tāpēc, ka kļūstam vecāki. Ir otrādi - novecojam, ja nedzīvojam pilnvērtīgi.
Ar gadiem nāk ne tikai zaudējumi, tiem ir savas priekšrocības: darīt to, kas patīk, nenodarboties ar to, kas rada negatīvas emocijas. Cilvēki steidzas, izsmeļot spēkus, visu grib paspēt, izdarīt, apgūt. Seniori ir brīvi. Nav jātraucas uz darbu, pēc tam uz fitnesu, nav jācīnās ar celulītu.
Varam nopirkt dārga zīmola apgērbu, tas nekas, ka second hand. Nav auto - stāv priekšā lieliska pastaiga kājām. Esam kaut ko pazaudējuši, atrast - prieks! Sāpējis un vairs nesāp - vai nav brīnišķīgi! Rindā pie ģimenes ārsta dzirdam, kā iet citiem, izrādās, mums pašiem nemaz ne tik traki. Un, ja vēl telefonā dzirdam mīļu balsi! Dzīve ik pa laikam sniedz mirkļus, kas sasilda.
Gribas vēlēt, lai visiem katru dienu būtu kāds mazs prieciņš, to lielo prieku jau nemaz tik daudz nevajag. Mums visiem jābūt savai miera ostai, vai tas būtu pilsētas dzīvokļa stūrītis ar mīļām lietām, dārzs vai viens koks, kam piekļauties. Svarīgi, lai līdzās būtu labestīgi, garā stipri cilvēki, arī laikabiedri. Jaunatne domā citās kategorijās, pat leksika cita, atšķirīga pieeja dzīvei.
Karstā vasara aiz muguras, bet ne mazāk karsts laiks tuvojas. Viss, tāpat kā krāsainās rudens lapas, griežas priekšvēlēšanu virpulī, burzguļo nemiers. Padomju Savienībā par politiku domāja augstāki spēki, tagad savu nākotni lemsim paši. Uzkrītošie plakāti domāti lētticīgajiem. Pašiem jāvērtē, jāanalizē.
Vajag skaidru galvu un pieslēgt prātu, lai savu balsi atdotu par tiem, kam Latvija ir ne tikai uz mēles. Vēlēt dosies cilvēki, kuri raizējas, kuriem sāp. Neesi vēlējis - vēlāk nekurni. Bet, ja runā par prātu, saka, ka ir jaunības neprāts, brieduma saprāts un vecuma plānprāts. Kaut Dievs dotu, ka pēdējais neiestātos!
Saviem laikabiedriem novēlu būt fiziski un garīgi izturīgiem, lai prāts ir gaišs un sirdis pukst vienā ritmā!