Var teikt, ka šobrīd 3/4 darba ir objektos, kas paredzēti TUA saņēmējiem. Pēc tam kad programma par uzturēšanās atļaujām tika palaista, darba atkal ir kļuvis vairāk, mūsu apgrozījums ir sasniedzis pirmskrīzes līmeni, pat nedaudz pārsniedzis. Jāņem vērā, ka, iestājoties krīzei - 2008., 2009. gadā -, mūsu apgrozījums nobruka nevis par 30-40% kā celtniekiem, bet par visiem 90%.
Pēkšņi nevienam neko vairs nevajadzēja?
Tieši tā. Bija pilnīgs klusums.
Kas ir tie, kas investē līdzekļus būvniecībā?
Varu runāt tikai no savas pieredzes. Vietējiem vēl joprojām nauda ir tikai kādam mazam remontiņam. Protams, ar retiem izņēmumiem. Attīstās tikai TUA projekti. Starp mūsu klientiem liels investors ir viena vietējā banka, viņiem ir atsevišķs celtniecības departaments, daudz dažādu krīzes laikā iegūtu īpašumu, ko tagad pakāpeniski attīsta. Citā gadījumā nauda nāk no ārzemēs dzīvojoša uzņēmēja. Ir vairāki projekti, kur menedžments ir vietējais, nauda - daļēji no ārzemēm, daļēji no bankās saņemtiem kredītiem. Investīcijas būvniecībā pārsvarā nāk no starptautiskiem, nevis lokāliem avotiem.
Un kā jūs raksturotu tos, kuri pretendē uz TUA, iegādājoties īpašumus Latvijā?
Teju visi ir liberāli, rietumnieciski noskaņoti, labi izglītoti uzņēmēji, kas nopelnījuši naudu - pārsvarā gadījumu - sakarīgā biznesā. Latvijā nonāk gandrīz vai netīšām - lidojot, piemēram, uz Parīzi, pa ceļam airBaltic lidmašīnā izšķirsta reklāmas žurnālu, izlasa par, pieņemsim, Čira Amatciemu, ieinteresējas, vēlāk nopērk tur īpašumu. Brīnišķīgi pilsoņi, kas jebkurai valstij var nest pievienoto vērtību. Daudzi, kā jau darbīgi cilvēki, ne tikai iegādājas īpašumu, bet sāk attīstīt arī biznesu, redzot, ka te ir labāki nodokļi, viss sakārtotāks.
Un kāds valstij labums no TUA?
Latvijas Bankas prezidents Rimšēvičs man reiz teica, ka tie ir aptuveni 350 miljonu gadā, kas šādā veidā ienāk Latvijā. Tas ir ļoti daudz.
Dzirdēti argumenti, ka šī nauda paliek tikai bankām un spekulantiem.
Muļķīgi argumenti. Nauda faktiski nonāk līdz pat pašam tālākajam Latvijas nostūrim. Ņemsim konkrētu piemēru. Pavisam nesen realizējām divus projektus. Vienā gadījumā astoņiem dzīvokļiem bija jātaisa ieejas durvis, koka apdare foajē. Galdniecība Kandavā saņēma pasūtījumu aptuveni par 70 tūkstošiem. Otrajā gadījumā - 10 demo dzīvokļi, ko rādīt pircējiem ar visu interjeru un individuāli pasūtītām mēbelēm, pasūtījums - 100 tūkstošu. No tā galdniecībā darbs bija 50 cilvēkiem, tātad viņu ģimenēm ienāca nauda, tās iepirkās, tā guva ienākumus arī citi.
Otrs piemērs - man pašam ir lauku māja Mazsalacā. Par naudu, ko nopelnu, tur veicu remontu, kaut ko nopērku. Nauda nonāk vietējiem, kam vispār nav darba. Ļoti plašam cilvēku lokam, pat tantiņai, kas mežā lasa baravikas vai ogas.
Līdzīgā veidā TUA nauda nonāk arī Latgalē un vistālākajos valsts nostūros, kam šķietami ar uzturēšanās atļaujām nevajadzētu būt nekādā sakarā. Tā ka tie ir maldi, ka ieguvēji tikai daži. Ieguvēji, man liekas, ir lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju.
Citu alternatīvu nav?
Valstij šobrīd nekādas labu manevru iespējas nav. Jau kuro gadu apgūstam Eiropas fondus. Dzīvojam uz pabalstiem, ne pārāk efektīvi tos tērējot. Bet vienubrīd šie līdzekļi var beigties - nāks Eiropai kādas jaunas problēmas, pārtrauks mūs sponsorēt, naudu aizvirzīs citur. Ko tālāk? Savu uzkrāto līdzekļu nav, lētu energoresursu nav, un zināšanu arī pagaidām nav. Kā tādos apstākļos var pastāvēt latviski runājoša, nacionāla valsts?
Protams, tā nav normāla ekonomika, kas balstīta tikai uz kaut kādu vienu sektoru, par ko nevaram stratēģiski visas valsts mērogā teikt: jā, tas ir mūsu attīstības ceļš, virziens vai izrāviens. Taču nelaime tā, ka mums ir samērā augsta ražošanas pašizmaksa - maksājam eiropas cenu par visiem produktiem, pakalpojumiem, energoresursiem. Pašiem savu izejmateriālu maz. Ir koks, bet ar to visām vajadzībām nepietiek. Līdz ar to viss, kas saistīts ar normālu ekonomiku, normālu ražošanu, mums ir kaut kādā vēlamības izteiksmē, nevis realitāte. Lai normalizētos ekonomika, vajadzīga izglītības reforma, nepieciešams savs kapitāls. Nevis aizņemts par dārgiem procentiem, bet savs. Taču tas nekādā veidā nevar no zila gaisa nokrist! Attiecīgi, kamēr mums ekonomika nav stabila, balstīta uz inovācijām, ražošanu, ir jāņem tas, kas ir pieejams, un ar to jābalsta sava attīstība.
Lai valsts būtu pašpietiekama, iedzīvotājiem jābūt nodrošinātiem ar ienākumiem. Ja reiz esam tiktāl integrējušies Eiropā, kā esam, pie ekonomikas regresijas pazaudēsim latviski runājošos krietni vairāk, nekā būs iebraucēju ar TUA. Tam vajadzētu būt saprotamam jebkuram attīstītam cilvēkam.
Tad kā skaidrot lielo pretestību TUA?
Visas tās runas, ka šī programma būtu jāizbeidz, ir lielas muļķības piemērs. Tās balstītas varbūtībās, pieņēmumos, bailēs, kurām tāda īsta pamata neredzu. Drīzāk būtu jābaidās no sekām pretējā gadījumā.
Proti?
Ņemsim par piemēru jau pieminēto galdniecību. Iepriekš tajā strādāja 10 cilvēku, tagad ir piecdesmit. Uzņēmums jau kļūst konkurētspējīgs Eiropas līmenī, nāk pasūtījumi, jo kvalitāte ir laba un pašizmaksa Kandavā ir labāka nekā kaut kur Francijā. Apturot TUA, kādi 40 strādnieku atkal būs jāuzkar pašvaldībai uz kakla kā pabalstu saņēmēji. Un Kandava ir tikai viens piemērs. Tādu uzņēmumu ir ļoti daudz - visā Latvijā dažādās jomās.
Bet ja svaru kausos ir valsts drošība?
Cik atceros, mums bija liegts bezvīzu režīms ar ASV, kamēr bija liels vīzu atteikumu skaits. Apdraudējumu no TUA var mērīt pēc līdzīga kritērija. Būtu ļoti jāuzmanās un apdraudējuma arguments būtu aktuāls, ja atteikumi būtu kādai pusei un mēs justu, ka kaut kādi mītiskie kaimiņvalsts varas aģenti mēģina pārņemt ietekmi, ar uzturēšanās atļauju palīdzību ieceļojot Latvijā. Bet tā nav. Ja no katriem simts, kas prasa termiņuzturēšanās atļaujas Latvijā, tikai trim līdz pieciem drošības dienesti tās atsaka, tas nozīmē, ka riska līmenis ir ļoti zems.
Baidīšana ar kaut kādiem Putina aģentiem, kas tagad izpirks valsti un te piespiedīs visus runāt krieviski, - tas ir vienkārši infantils argumentēšanas un domāšanas veids. Saskaroties ikdienā, neredzu ne mazākās apdraudējuma pazīmes. Gluži otrādi - krievi, kas pārceļas uz dzīvi Latvijā, uzreiz paši mācās valodu un arī bērnus sūta uz kursiem. Tie tiešām ir patīkami, inteliģenti cilvēki, kā sabiedrības locekļi sasnieguši daudz augstāku attīstības līmeni par dažu labu mūsu mikrorajonu iedzīvotāju, starp kuriem daudz «ekssovjeti», kādreizējo praporščiku bērni, savulaik ievesti hesa būvētāji. Valstī kopumā būtu ieguvums, ja krieviskā vide atšķaidītos ar augstāku attīstības pakāpi sasniegušajiem.
Bez drošības vēl viens aspekts ir bailes, ka var palielināties krievu valodas lietojamības apjoms.
Protams, it īpaši zinot, ka krievi, būdami labi tūristi, pamanījušies Puseiropai likt iemācīties sazināties krieviski, vismaz apkalpojošā sfērā. Bet tie, kas šeit brauc kā tūristi, šo servisu panāks jebkurā gadījumā - ar vai bez TUA! Visas industrijas, kas kaut kādā veidā saistītas ar tūrismu, protams, ņem darbā darbiniekus, kas prot krievu valodu. To nosaka pieprasījums. Ja brauks daudz ķīniešu, mācīsies ķīniešu valodu.
Taču valodu proporciju drīzāk šobrīd ietekmē latviešu aizbraukšana. Latvieši aizbrauc daudz vairāk, nekā šeit ierodas krievvalodīgo. Un te jāskatās, vai TUA veicina aizbraukšanu vai, tieši otrādi, - ir veids, kā to apturēt.
Saistībā ar darbvietām, ko nodrošina TUA objekti?
Tieši tā. Jo mūsu galdnieki un vispār amatnieki ārzemēs ļoti pieprasīti. Tiklīdz nebūs darba te, piedzīvosim to pašu, ko pēc tam, kad Vācija atvēra savu darba tirgu. No vairākiem būvlaukumiem, kuros strādāju, vienā mirklī pazuda tikai un vienīgi labākie speciālisti. Pēc nedēļas Vācijā pelnīja 3-4 reizes vairāk un diez vai atbrauks atpakaļ.
Man šķiet, ka latviešu valoda daudz vairāk apdraudēta tā dēļ, ka daļa no latviski runājošām ģimenēm ir, teiksim tā, mentāli slinkas, valodā paviršas. Jaunā paaudze runā arvien dīvainākā, literāri neglītā un nepareizā valodā, un tas mūsu valodu grauj vēl vairāk nekā kāds darbinieks, kas atļaujas klientam atbildēt krieviski.
Esmu runājis ar Nacionālās apvienības pārstāvjiem. Īsti nevaru saprast, vai tā ir nespēja stratēģiski domāt, vai tā ir spēle uz kaut kādu savu vēlētāju, vai tas ir kaut kāds dīvains pārpratums. Kādam no viņiem ir labāks piedāvājums? Tiek iznīcināta valsts ienākumu gūšanas iespēja, neko nedodot vietā. Nacionāļi piedāvā Latvijai palikt par kaut kādu indiāņu rezervātu, dzīvot no Eiropas pabalstiem?
Es sevi uzskatu par valsts patriotu, mani bērni ir ļoti nacionāli audzināti, un man nav ne mazākās vēlēšanās valstij vēlēt ko sliktu. Tieši otrādi - domāju, kā to padarīt labāku. To var panākt, ja cilvēki dzīvo normālu, sakarīgu dzīvi un jūtas labi. Bet tam viņiem vajadzīgi ienākumi.