Pagājis gads, kopš trešā Valda Dombrovska valdība strādā. Nekādi sevišķie šampanieši netiek dzerti, jo pie Dombrovska jau esam pieraduši kā pie zināmas neizbēgamības. Un tomēr, kādas piezīmes būtu jāizsaka gadadienas sakarā - nu vismaz pieklājības dēļ.
Vispirms par Dombrovska varas mugurkaulu - partiju Vienotība. Ir pilnīgi skaidrs, ka nav attaisnojušies nekādi paredzējumi par šīs partijas nesaturēšanos vai šķelšanos. Tas tikai lieku reizi pierāda, cik spēcīgs konsolidējošs faktors var būt vara. Pilsoniskā savienība un savienība Citai politikai tika apēsta ar visām iekšām, un diez vai kāds vēl šodien tās vispār atceras. Vienotība ir kļuvusi par stabilu varas partiju - un tas ir gan tās spožums, gan posts. Proti, Vienotība aizvien vairāk sāk zaudēt savu ideoloģisko ietvaru. Tas nozīmē, ka no pareizo «piedāvājumu» partijas (kas sabiedrībai būtu jāizprot un jāpieņem) tā pārvēršas par pareizo «lēmumu» partiju (kas ir pareizi vienkārši tāpēc, ka «mēs esam pie varas»). Un tas nozīmē, ka Vienotības ērai ir ieslēgts atpakaļgaitas skaitītājs. Līdz brīdim, kamēr politiskajā arēnā parādīsies kāds spēcīgs piedāvājums. Kura sakarā vēlētāji atkal sajutīsies pajautāti. Sajutīsies svarīgi, vismaz uz brīdi.
Šajā sakarā es jau nu Vienotības kā partijas vietā stipri piedomātu - varbūt tomēr ir vērts pašiem iniciēt un tā uz visu banku izkarot to ideoloģisko cīņu par eiro ieviešanu. Iet uz referendumu, pašiem to rosināt. Grūti, liela ķēpa, daudz jāskaidrojas? Jā, bet katrs uzrunātais un pārliecinātais varētu būtu papildu kapeiciņa Vienotības nākotnes atbalstītāju krājkasītē, kas noderētu ne tikai nākamajām, bet arī aiznākamajām vēlēšanām. Krājkasītē, kas šobrīd jau tā patukšojusies, un ne jau tāpēc, ka «pret», bet tāpēc, ka «viņi jau tīri labi iztiek arī bez mums». Kas, starp citu, tīri psiholoģiski ir pat bīstamāka pozīcija par aktīvu oponēšanu. Jo no naida līdz mīlestībai viens solis, bet tie atdzisušie…
Kas attiecas uz pašu Valda Dombrovska vadīto valdību. Tāds kolorīts vilcieniņš sanāk. Priekšgalā viens monumentāls velkonis - premjers, pašā aizmugurē otrs stabilitātes stūmējs - finanšu ministrs Andris Vilks. Bet nu pa vidu - dažādu krāsu, viegluma un avantūristiskuma vagoniņi. Un sliedes, ko nosaka galvenais vilcējs un stūmējs - tā sauktais pareizais finanšu ietvars, šīs valdības alfa un omega. Tā kā tie vagoniņi tur pa vidu var šur un tur zvāroties, spiest uz pedāļiem vai izplest sapņu spārnus, tomēr dienas galā - tajā pašā lēni čubinošajā rindā vien būs. Un tāpēc ir tāds iespaids - Dombrovskis un Vilks par sevi, bet tas trakais reformists Ķīlis - par sevi (neviens nesaka - valdības reformas izglītībā, visi saka - Ķīļa reformas). Un izmisīgais aktīvists Sprūdžs atkal pa sevi. Intervijā Dienai Andris Vilks teica, ka šī valdība esot tāds veiksmīgs konservatīvisma un reformisma savijums. Nu nezinu, drīzāk gan sakleķējums, tāds rasols, kura sastāvdaļas ne visai klapē kopā, bet no kopējā trauka ārā netiek. Vāciņš tāds pasmags.
Lēns un uzmanīgs čukčukbānis, kuru nupat priekšgalā sācis rotāt tāds lepns un reizē arī ironisks karogs ar uzrakstu «ekonomikas izrāviens». Ironisks tāpēc, ka tam ne visai kāds tic. Jo uzrāviens bez pedāļiem nav iespējams, bet, kā zināms, uz pedāļiem spiest ir aizliegts, tāpēc ka gāzēšana šinī valdībā nemitīgi un atkārtoti tiek sludināta par galveno tabu un nāves grēku.
Bet nu tāda īsti dombrovskiskā mierā ieturēta tā gadadiena tomēr nesanāca. Tāds neliels dumpītis uz kuģa izcēlās. Nacionālā apvienība kopā ar olšteiniešiem nogremdēja Saeimā Vilka virzīto Jāņa Brazovska pārvēlēšanu Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadītāja vietnieka amatā. Un tas tūlīt pēc tam, kad ar grūtībām (vismaz visi tā tēloja) tika novērsts nacionāļu demaršs nākamā gada valsts budžeta sakarā jautājumos par demogrāfijas politiku. Vai šis dumpis, kas principiāls un ar tālejošām sekām, vai tomēr tikai mazā piekabes vagoniņa izmisīga rokas māšana ar tekstu - uū, ļaudis, mēs arī te esam! Ne tikai vilcējs un stūmējs.
To rādīs laiks. Lai gan manevra iespējas nacionāļiem nav lielas - blakus zobus klabina «krievu lācis» saskaņiešu veidolā, Reformu partija tāda noasiņojusi cīņā par savām vientuļajām reformām un «reformām», kā arī par Zatlera dzīvokli. Tā rezultātā šīs Saeimas pasjanss ir tāds - lai arī kā kārtis mestu, Dombrovskis vien beigās sanāk.
Varbūt es kļūdos, tomēr ir viens cilvēks Latvijā, kam tas droši vien ir apnicis. Viņa vārds ir Valdis Dombrovskis. Nez vai brīdī - sen, sen atpakaļ, kad viņu pirmo reizi nominēja premjera amatam un Ausma Kantāne viņu mīļi nosauca par lācīti, - viņš iedomājās, ka viņa vakts izrādīsies tik gara. Un viņa pleci tik plati, ka aiz tiem omulīgi izkārtosies un savas lietas sakārtos tik daudzi.
Un varbūt kārtējā sagurušā vakarā, savās mājās beidzot atlaidies uz dīvāniņa pēc garas vilciena vilkšanas dienas, velkonis «lācītis» paver lūdzošu skatu pret debesīm un čukst - nu nāc taču, Sudraba, nāc. Nedod dievs, vēl vienu termiņu...