Tiesnese. Atbildiet, kāpēc jūs nestrādājāt?
Brodskis. Es strādāju. Es rakstīju dzeju.
Tiesnese. Tas mūs neinteresē…
Antīkajos laikos nāves sodu par jaunatnes prātu samaitāšanu un bezdievību piesprieda Sokratam. Lieki piebilst, ka laicīgajai varai visdrīzāk šķita bīstama filosofa spēja iemācīt domāt. Zināmākās rakstnieku tiesas jaunāko laiku vēsturē ir Šarla Bodlēra un Pāvila Rozīša prāvas. Sabiedrību bija sakacinājusi autoru piedāvātā jaunā valoda, kas tobrīd apsūdzētājiem šķita neķītra, pat sātaniska un pārāk… brīva. Abi autori pildīja savu pamatuzdevumu: attīstīja valodas mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus, aprakstot cilvēciskās izpausmes atklātā un negaidītā veidā. Šķiet, ka sabiedrību (un arī politiķus) vienmēr visvairāk ir tracinājusi rakstnieka spēja nosaukt lietas vārdos un radīt jaunas realitātes definīcijas. Bet visnevēlamākie bijuši tie, kas atļāvušies izsaukties: «Karalis ir pliks!»
Kopš Brodska prāvas pagājuši četrdesmit astoņi gadi. Demokrātiskās valstīs rakstniekus netiesā ideoloģisku apsvērumu dēļ. Musulmaņi ir piesprieduši nāves sodu Salmanam Rušdi un kaut kādā mērā ne vien pakļāvuši rakstnieku hroniskam psiholoģiskam teroram, bet arī ietekmējuši viņa dzīvi, ierobežojot brīvas pārvietošanās iespējas. Un, lai cik paradoksāli arī tas šķistu, laikmeta griežu pārveidotas tiesas, pieņemot citas izpausmes formas, turpinās. Tās izpaužas dažādos veidos, piemēram, nupat no bērnu mācību grāmatām izņemot Pētera Brūvera dzejoļus un cenzējot citus autorus, bet no sabiedrības puses - komentāru sadaļās tīmeklī, kur savu sabiedrisko soģu darbu veic pārsvarā anonīmi un arī neanonīmi «autori». Vieni no izplatītākajiem argumentiem - rakstniecība nav nekāds darbs. Cik piekritīgi padomju tiesneses viedoklim!
Sabiedrības, varas un mākslinieka pretstāve nav nekas jauns. Tā ir normāla evolūcijas procesa sastāvdaļa. Acīmredzot, ja vēlies domāt un savas domas paust valodā, ir jābūt gatavam uzņemt zāku plūdus, šo virtuālo velnarutka sulu. Un vēl viens fragments no Brodska tiesas.
Tiesnese. Ko vērtīgu esat paveicis dzimtenes labā?
Brodskis. Es rakstīju dzeju. Tas ir mans darbs. Esmu pārliecināts… es ticu, ka tas, ko esmu uzrakstījis, būs noderīgs cilvēkiem ne vien tagad, bet arī nākamajām paaudzēm.
Tiesnese. Tātad jūs domājat, ka jūsu tā dēvētie dzejoļi dod labumu cilvēkiem?
Brodskis. Bet kāpēc jūs sakāt «tā dēvētie» dzejoļi?
Tiesnese. Mēs saucam jūsu dzejoļus par «tā dēvētiem» dzejoļiem tāpēc, ka citas izpratnes par tiem mums nav.