Jāsāk ar, iespējams, triviālu atziņu, ka nav šaubu, ka intelektuālais īpašums ir jāaizsargā. Tomēr autorus un izpildītājus pārstāvošo organizāciju teju pastāvīgā konfrontācija ar darbu tiešajiem un pastarpinātajiem izmantotājiem rada šaubas par šobrīd Autortiesību likumā ietvertā regulējuma samērīgumu, spēju efektīvi darboties praksē un tā radīto balansu vai disbalansu starp autoriem un sabiedrību kopumā. Vēlos norādīt uz vairākiem būtiskiem aspektiem, kuri raisa jautājumu par to, vai patiesi autortiesību organizācija savās darbībās ir tik neierobežota, kā pati uzskata.
Pirmkārt, jāatzīmē, ka ne Latvijas likumi, ne Latvijai saistošie starptautiskie līgumi neparedz organizācijām absolūtas tiesības pilnīgi brīvi izlemt par piemērojamiem tarifiem pēc sava ieskata. Bernes konvencija atļauj tās dalībvalstīm, arī Latvijai, iespējas savos normatīvajos aktos ietvert īpašus nosacījumus par autoru ekskluzīvo tiesību īstenošanu, nodrošinot, ka autors saņem taisnīgu atlīdzību.
Latvijas Autortiesību likums satur vismaz divus būtiskus, bet nepietiekami izvērstus nosacījumus, kas organizācijai jāņem vērā, nosakot tarifus: ka atsevišķos gadījumos organizācijai ir pienākums vienoties ar darbu un blakustiesību objektu izmantotājiem vai izmantotāju apvienībām par atlīdzības lielumu; un gadījumos, kad organizācija administrē tiesības uz likuma pamata un vienošanās princips netiek piemērots, organizācija nosaka taisnīgu atlīdzību. Organizāciju darbība ir pakļauta arī konkurences likumdošanai un Konkurences padome ir skatījusi divas lietas, kas ierosinātas par AKKA/LAA iespējamo dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Tieši šobrīd plašas diskusijas izraisījušā publiskā izpildījuma jomā Konkurences padome 2008. gadā atzina, ka AKKA/LAA ir ļaunprātīgi izmantojusi savu dominējošo stāvokli, un piemēroja naudas sodu, cita starpā savā lēmumā konstatējot, ka noteiktie autoratlīdzības tarifi par muzikālo darbu publisko izpildījumu veikalos uzskatāmi par netaisnīgiem, gan vērtējot tos Latvijas mērogā (tarifi atšķiras līdz 2,75 reizēm), gan salīdzinot tos ar kaimiņvalstīm Igauniju un Lietuvu.
Otrkārt, Autortiesību likumā ietvertās ģenerālklauzulas «taisnīga atlīdzība» saturu, tam piemērojamos kritērijus un nosacījumus Latvija ir tiesīga noteikt nacionālajā likumdošanā. Tas ir atzīts arī Eiropas Savienības tiesas judikatūrā, kurā vienā no spriedumiem uzsvērts, ka atlīdzības lielums ir izvērtējams, ņemot vērā darba nozīmību izmantotāja saimnieciskās darbības ietvaros. Ņemot vērā autortiesību organizāciju nesenās aktivitātes, loģiski un juridiski pamatoti šķiet jautājumi - vai saimnieciskās darbības ietvaros ir samērīgi prasīt atlīdzību par mūziku šoferu kabīnēs, kuru transportā atrodošies pasažieri nedzird, un tieši kādu ekonomisko ieguvumu Rīgas satiksme no tā gūst? Vai ir samērīgi pieprasīt maksu par kabinetu, kurā strādā viens vai divi darbinieki, kuri klausās radio?
Autortiesību likums nepaskaidro un neizvērš kritērijus vai nosacījumus, pēc kuriem varētu spriest, vai organizācijas noteiktā atlīdzība ir «taisnīga», bet pietiekami daiļrunīgi par pieprasītās atlīdzības lielumu un samērīgumu liecina pastāvošā tiesu prakse lietās ar raidorganizācijām. No TV3 pieprasīto vairāk nekā divu miljonu latu vietā ar Augstākās tiesas Civillietu palātas spriedumu piedzīts 201 tūkstotis latu, no LNT - 1,8 miljonu latu vietā 376 tūkstoši, no LTV - 1,4 miljonu vietā 354 tūkstoši latu u. c. Secinājums ir nepārprotams - tiesas ieskatā organizācijas pieprasītais atlīdzības apmērs ir nesamērīgs.
Treškārt, citu ES valstu pieredze liecina, ka autortiesību jomu regulējošos tiesību aktos daudz stingrāk nekā Latvijā tiek noteiktas prasības, kurām ir jāatbilst organizāciju darbībai un tarifiem. Piemēram, Francijā ar likumu tiek noteikts, ka organizācijām ir jāparedz atvieglojumi sabiedriskā labuma organizāciju pasākumiem, kuros netiek iekasēta ieejas maksa. Lielbritānijā Autortiesību, dizaina un patentu likumā nostiprināta īpaša institūcija - Autortiesību tribunāls, kurai darbu izmantotājs var iesniegt izskatīšanai gan spēkā esošos, gan organizācijas vēl tikai izstrādātos tarifus un tribunāls izskata jautājumu par to, vai tarifs ir samērīgs. Vācijā likums ne tikai paredz organizācijām tarifus noteikt, vienojoties ar izmantotāju apvienībām, bet arī samērā detalizēti regulē tarifu aprēķināšanas principus, cita starpā norādot, ka tarifiem jāpamatojas uz saimniecisko ieguvumu, kuru izmantotājs gūst, izmantojot darbu. Tāpat aprēķinot tarifu lielumu, organizācijai jāņem vērā atlīdzības maksātāju reliģiskās, kultūras un sociālās intereses. Visas šīs valstis ir gan ES, gan Bernes un Romas konvenciju dalībvalstis, un tajās pastāvošie ierobežojumi vēlreiz apliecina, ka starptautiskie līgumi autortiesību un blakustiesību jomā atļauj valstīm ieviest daudz stingrākus nosacījumus organizāciju darbībai, kādi šobrīd nav paredzēti Latvijā.
Unikālā situācijā šobrīd ir Latvija, kurā likums paredz, ka tarifiem jāparedz «taisnīga atlīdzība», bez konkrētāka regulējuma. Autortiesību likumā būtu jāparedz nosacījumi, pēc kādiem principiem nosakāmi «taisnīgas atlīdzības» tarifi, jādefinē, ko saprotam ar izmantotāju apvienībām, un jānosaka vienošanās par taisnīgu atlīdzību process. Vienošanās process, bez šaubām, ir atkarīgs no pušu savstarpējas sadarbības, bet acīmredzot Latvijā vienošanās princips praksē nedarbojas. Autortiesību likums ir palicis pusdarīts, un izveidojusies situācija ar ilgstošām tiesvedībām un organizāciju acīmredzamu nespēju sabiedrībai pamatot un pieņemamā veidā izskaidrot, kā veidojas tarifi. Tas liecina, ka Autortiesību likuma regulējums ir būtiski pilnveidojams. * Valsts kancelejas direktora vietniece, Juridiskā departamenta vadītāja