Manuprāt, satraukumam nevajadzētu būt, jo mūsu pamatkritērijs Valsts prezidenta amata kandidātam ir, lai šī persona būtu vislabākais risinājums Latvijas valsts nacionālajām interesēm. Šādai attieksmei, manuprāt, nevajadzētu radīt satraukumu. Taču satraukums dažās koalīcijas partijās ir par to, ka tāds kandidāts varētu nākt ne no viņu vidus un ka prezidenta izvēles process varētu iziet ārpus to vienošanos ietvara, kuras satur kopā koalīciju.
Saskaņai ir padomā kādi konkrēti kandidāti? Kad tos nosauksiet?
Mums ir vairāki kandidāti, bet mēs, protams, negribētu, ka atkārtotos tā situācija, kas bija kādreiz attiecībā uz bijušo Satversmes tiesas priekšsēdētāju Aivaru Endziņu: mēs viņu virzījām, un viņam par labu pat atteicās kandidēt tagadējā Vienotības (tolaik Jaunā laika) pašpasludinātā kandidāte uz Valsts prezidenta amatu Sandra Kalniete. Bet Endziņu neievēlēja, koalīcija tolaik izvēlējās Zatleru. Tāpēc šoreiz nesteigsimies ar savu kandidātu, vispirms sagaidīsim citu politisko partiju piedāvājumus un tad arī lemsim, kurš no tiem būs labākais.
Parasti ir tā, ka tos cilvēkus vai lēmumus, kurus jūs atbalstāt, koalīcija automātiski noraida. Ja jūs pēkšņi sāktu slavēt, piemēram, Egilu Levitu, nešaubos, ka Nacionālā apvienība tūdaļ pat no viņa novērstos.
Diemžēl brīžiem tieši atsevišķu politiķu personīgās ambīcijas, it īpaši koalīcijā, lielā mērā parāda, cik viņi savā iekšienē ir tukši un vāji. Jo viņi nav gatavi pieļaut tāda cilvēka ievēlēšanu, kuru atbalsta opozīcijas partijas, pat ja šis cilvēks atbilst visiem labākajiem kritērijiem, ir sabiedrībā populārs, varētu būt tāds, kuru tauta būtu gatava ievēlēt, ja tāda iespēja tiktu dota. Cilvēkos, kuriem ir bail, ka tāds ideālais kandidāts var būt opozīcijas virzīts, es neredzu neko vairāk kā iekšējo tukšumu un pārliecības par sevi trūkumu.
Varbūt koalīcijai ir svarīgi, lai tas būtu pašreizējās koalīcijas, nevis visas Saeimas vēlēts prezidents?
Absolūti precīzi! Viņi vēlas, lai tas būtu prezidents, kurš savstarpējo vienošanos ceļā tiktu deleģēts augstajā amatā attiecīgo partiju interešu aizsardzībai. Bet šeit es atgādināšu vienu no Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas atzinumiem (manuprāt, tas bija Egila Levita roku darbs), ka Valsts prezidents pārstāv sabiedrību kopumā. Viņš nav saistāms ar vienas vai otras politiskās partijas interesēm. Daudzos gadījumos, arī, piemēram, attiecībā uz lūgumiem neizsludināt kādu likumprojektu, nodot to otrreizējai caurskatīšanai, prezidents ir kā arbitrs gan starp parlamentā esošo koalīciju un opozīciju, gan arī starp parlamentā esošajiem politiķiem un sabiedrību. Koalīcija ar centieniem panākt, ka prezidents jāizvēlē tikai no viņu vidus, absolūti uzurpē arī prezidenta varu. Cilvēku, kurš būtu derīgs valstij, nevis sev personīgi, acīmredzami viņi nemaz nemeklē.
Bet ir iespējams atrast augstajam amatam atbilstošu cilvēku, kurš nav saistīts ar kādu no koalīcijas partijām?
Tādu cilvēku ir bijis ļoti daudz. Atcerēsimies, piemēram, Aivaru Endziņu, kuru virzījām 2007. gadā. Viņš nebija saistīts ar politiķiem. Arī jūsu piesauktais Egils Levits. Jā, mēs varbūt varētu mazināt viņa izredzes, izsakot viņam atbalstu, tāpat arī Sandrai Kalnietei vai Mārim Riekstiņam, vai kādam no Andriem Bērziņiem un vēl kādam, bet tā būtu spēle pret koalīcijas absolūti trulo politisko loģiku, kas absolūti nav ne tālredzīga, ne valstiska.
Varbūt jums vajadzētu rosināt, ka kandidāta meklēšana ir nevis tikai koalīcijas, bet visas Saeimas jautājums? Nākt kopā visām Saeimas frakcijām un diskutēt.
Mēs piedāvājām ļoti atklātu kandidātu nominēšanas kārtību, atklātu diskusiju, iesaistot visus politiskos spēkus. Atšķirībā no citiem mēs necenšamies «iebīdīt» savējo. Valsts prezidenta amatā mēs gribētu redzēt cilvēku, kurš piedāvātu savu redzējumu par valsts attīstību kopumā. Līdz ar to koalīcijai gausties, ka kāda no to veidojošajām partijām sabloķēsies ar kādu no opozīcijas partijām, tiešām vajadzētu vismazāk.
Tomēr, ja tāda situācija izveidojas, ka kāda no valdošajām partijām izvirza kandidātu un jūs - varbūt arī citas opozīcijas partijas - to atzīstat par labu un paužat atbalstu, beigu beigās šo cilvēku ievēlē un... vai tas nozīmē, ka uzreiz jāmainās valdībai?
Būtu absolūti muļķīgi noraidīt šādu iespēju, ka prezidentu ievēlē ar mūsu atbalstu. Skaidrs, ka Saskaņa vēlas piedalīties Valsts prezidenta izvēles procesā. Kas tas būs par cilvēku, kuras politiskās partijas virzīts, vēl ir par agru runāt, jo kandidāta meklējumi pēc Bērziņa kunga atteikuma pretendēt uz augsto amatu atkārtoti tikai sākas. Te gan jāteic, ka arī pašreizējais Valsts prezidents Andris Bērziņš (daudzi aizmirsuši, ka viņam vēl pietiekami ilgu laiku jādarbojas šajā amatā) varētu ieņemt būtisku lomu nākamā Valsts prezidenta izvēlēšanās procesā. Viņš ir nodemonstrējis, ka ir nesavtīgs atšķirībā no sava priekšgājēja Valda Zatlera, tātad pret nākamā prezidenta izvēli varētu izturēties politiski neitrāli un ar vislielāko atbildību.
Kaut ko vēl sagaidāt no aizejošā prezidenta, kamēr viņš vēl ir amatā?
Viens no jautājumiem, ko Andris Bērziņš vēl varētu uzspēt aktualizēt, būtu par nepieciešamību rūpīgi izmeklēt tā sauktās tiesiskuma koalīcijas veidošanās apstākļus 2011. gadā. Cik saprotu arī no Dienā publicētā, tolaik ir bijusi korupcija augstākajos varas ešelonos, ko KNAB izmeklēja nepilnīgi. Runa ir par tā sauktās olšteiniešu grupas atbalsta nodrošināšanu valdībai, kas toreiz bija izšķiroša Dombrovska valdības pastāvēšanai.
Atgriežoties pie nākamā Valsts prezidenta izvēles - tas, ko mēs pēdējā laikā redzam saistībā ar pielaižu valsts noslēpumiem došanu vai nedošanu dažādām amatpersonām, uzliek savus ierobežojumus arī nākamā prezidenta izvēlē. Ja nu ievēlē tādu, kuram pielaidi nedrīkst dot, un tad pēc laika augstākā valsts amatpersona jāpārvēlē no jauna!?
Šajā kontekstā būtu jārunā arī par to, ka ar ļoti mazu laika atstarpi norisināsies triju ļoti svarīgu amatpersonu pārvēlēšana. Valsts prezidents, Augstākās tiesas priekšsēdētājs un ģenerālprokurors. Manuprāt, ievēlēšanas laikos būtu jāievēro zināma hierarhija. Vispirms - Valsts prezidents, tad Augstākās tiesas priekšsēdētājs, un tikai tad ģenerālprokurors. Nevis - vispirms apstiprina ģenerālprokuroru un tas tad sadarbībā ar SAB domā, vai laist jaunievēlēto Valsts prezidentu pie valsts noslēpumiem vai likt, lai to pārvēlē. Mana pārliecība ir, ka ģenerālprokurora ievēlēšanai jānotiek pēc Valsts prezidenta, un it īpaši pēc Augstākās tiesas priekšsēdētāja, ievēlēšanas.