Sestdienas dienā, skatīdamies televizoru, gandrīz aizrijos ar kafiju. Runa ir par Euronews ziņu raidījumu, kurā bija arī neliels sižets par referendumu Latvijā. Kopumā šis sižets bija gana neitrāls, izņemot vienu lielu kleksi. Proti, kā vienīgais politiķis šajā sižetā runāja ZZS deputāte Iveta Grigule, un galvenā ziņa, ko viņa pateica, bija - Latvijā 20 gadu ilgā integrācijas programma ir pilnībā izgāzusies, un patlaban te ir divas kopienas ar nesamierināmām pretrunām. Vienu vārdu sakot, tāda jauna Kosova. Man tiešām gribējās izsaukties krievu mēlē! Jo krievu plašsaziņas līdzekļi noteikti būtu sajūsmā par šādām atklāsmēm, kas īstenībā nav labākas par Urbanoviča izteikumiem par «Biškeku» Latvijā. Nezinu, vai tas bija gudrākais signāls, ko mums vajadzēja sūtīt eiropiešu skatītājiem referenduma dienā.
Latvijā nav un nebūs Kosovas vai Biškekas, mums ikkatram tas būtu jāatkārto kā mantra, bet tiem, kuri apgalvo pretējo, - tiem nu vienkārši «jānogriež mēle». To pierāda arī referenduma norise, kas bija mierīga, stingri juridiski noteiktu procedūru ietvaros. Mums vispār jānokāpj no tiem emociju kokiem, kādos un cik augstu mēs katrs bijām sakāpuši (ko droši vien tik jūtīgā jautājumā kā valoda var tīri labi saprast), un jāatgriežas uz zemes, jāsāk domāt racionāli. Piemēram, jābeidz skandināt tā mantra, ka integrācijas politikas vispār nav bijis vai tā ir pilnīgs fiasko. Es neapgalvoju, ka tā ir bijusi pilnīgi veiksmīga, bet, piemēram, kaut vai tajā pašā jauniešu izglītības sistēmā mēs jau pirms septiņiem gadiem esam izdarījuši to, ko igauņi tikai tagad plāno sākt, - pārgājuši uz lielākās daļas priekšmetu pasniegšanu latviešu valodā vidusskolās. Rezultātā latviešu valodas zināšanas krievvalodīgo jauniešu vidū noteikti ir būtiski augušas. To, ka par šo un citiem iepriekšējo gadu integrācijas pasākumiem, protams, uzvaras fanfaras nav jāpūš, pierāda arī pats tikko notikušā referenduma fakts, bet, lai skaidrāk izdomātu, kas tagad darāms, ir jābūt racionālai analīzei, kas un cik veiksmīgi jau izdarīts.
18. februārī Latvijas pilsoņi ļoti nepārprotami ir pateikuši savu viedokli, un jautājums par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu vairs nav apspriežams. Ir laiks rīkoties politiķiem. Tagad ļoti populāri ir teikt, ka latviskajām partijām ir jāmēģina uzrunāt krievvalodīgos. Tas arī, bet, manuprāt, kam steidzīgi ir jārunā ar savu elektorātu, tas ir Saskaņas centrs (kaut vai tāpēc, ka referendumā «par» nobalsojušo skaits apmēram korelē ar Saskaņas elektorātu un viņi ir bijuši tie, kas veduši savus vēlētājus jau iepriekš neveiksmei nolemtā kaujā). Es gribu uzsvērt - savienība Saskaņas centrs, nevis Urbanovičs vai Ušakovs, jo par šo divu līderu kredibilitāti partijai pašai jātiek skaidrībā. Kas tagad, manuprāt, ir jādara saskaņiešiem, tas ir - ļoti priekšmetiski un konkrēti jāformulē tās problēmas, par kurām, viņu pašu vārdiem runājot, ir protestējuši «par» balsotāji. Un te neder kaut kādi aptuveni un abstrakti «mūs nemīl», «mūs uzskata par otrās šķiras pilsoņiem» u. tml. Tas ir traģikomiski, ka kaut vai visās šajās pēcreferenduma debatēs neko citu konkrētu kā piemēru, ka veciem cilvēkiem vajadzētu zāļu lietošanas instrukciju arī krievu valodā, man neizdevās saklausīt. Nenoniecinu šo problēmu, bet, manuprāt, vienīgi šīs problēmas dēļ jau nu gan nevajadzēja iztērēt tos miljonus referendumam. Debatēs Latvijas Televīzijā profesore Maija Kūle (kura, starp citu, arī pieminēja tās nelaimīgās aptiekas) ierosināja kādam pasūtīt padziļinātu socioloģisko pētījumu krievvalodīgo vidū, lai noskaidrotu, kas tad šai sabiedrības daļai konkrēti sāp. Šim «kādam» pirmām kārtām vajadzētu būt pašam Saskaņas centram. Lai nesanāk tā kā piektdienas Dienas rīta tiešraidē, kad Sergejs Dolgopolovs, jautāts, kādus konkrētus priekšlikumus savu vēlētāju interesēs un sabiedrības konsolidācijas interesēs saskaņieši varētu virzīt pēc referenduma, spēja atbildēt tik vien kā - mums pirmdien būs valdes sēde un tad spriedīsim.
Kāpēc tas ir jādara? Es neticu, ka latviskās partijas ātri var iekarot krievvalodīgo vēlētāju sirdis (kāpēc - tas ir atsevišķas analīzes vērts jautājums). Bet dialogs ir jāsāk tūlīt, ja ne aizvakar. Taču, ja dialogs noritēs bezpriekšmetiski («tu mani mīli vai nemīli?» stilā) un kategoriski, tas nekur tālu netiks. Un, patīk mums tas vai ne, Saskaņa patlaban ir vienīgais politiskais spēks, kas vismaz vārdos sakās pārstāvam krievvalodīgo intereses. Alternatīva ir Lindermans, tas ir, - alternatīvas nav. Tas nav kompliments Saskaņai, bet gan aicinājums uz atbildīgumu.
Un vēl - mums vajadzētu atmest paražu atskatīties un piesaukt margināļus abās pusēs - latviešus, kas visus krievus uzskata par okupantiem, kuriem jābrauc projām, vai krievus, kas latviešus uzskata par fašistiem, kuru «suņu» valoda nav jāmācās. Es saprotu, ka viņu piesaukšana ir labs līdzeklis adrenalīna palielināšanai asinīs, bet varbūt atstājam adrenalīnu sporta zālēm. Tādi tipāži mazākā vai lielākā proporcijā atrodami visur, arī Rietumeiropas valstīs. Taču tiem nevajadzētu ļaut duļķot sabiedrības veselo saprātu, un veselais saprāts mums tagad būs vajadzīgs vairāk nekā jebkad.