.. Nu, tā vienkārši notiek. Lai gan tas, ka citās Rietumu demokrātijās (vienalga - toriji Lielbritānijā vai sociāldemokrāti Vācijā) partijas var ilgstoši būt pie varas stūres, tad to zaudēt un atkal iegūt, tomēr pastāvot desmitiem gadu, liecina, ka vaina ir mūsu partijās, nevis specifiski «varas partijas» liktenī.
Līdz ar Vienotības līderiem vajadzētu mazāk ar sāpju izteiksmi sejā runāt par atbildības smago nastu, kas līdzi nes arī popularitātes kritumu un, ak, šausmas, partijas norietu, vairāk - mācīties no savām kļūdām. Vai tas notiek? Pagaidām liekas, ka ne visai. Krīzes situācijās ikvienai partijai ir divi iespējami uzvedības modeļi. Pirmais: ar saliedēšanos saprast viedokļu daudzveidības izskaušanu, stingru varas vertikāli pašā partijā. Otrais: pieņemt, ka partijas biedru intelekts, inteliģence un domāšana par valsts nākotni ir pietiekoša un šīs vērtības savā ietekmē pārspēj jebkurai grupai raksturīgu savstarpēju kašķēšanos, apvainošanos utt. Izskatās, ka pērnā gada nogalē pārvēlētā Vienotības vadība par drošāku ceļu izvēlējusies pirmo modeli. Īstermiņā tas var būt pareizi, tomēr kopumā šī premjera partijas dreifēšana t. s. konservatīvisma virzienā nozīmē, ka tai būs vairāk jāgrūstās ar «zaļajiem zemniekiem» un «nacionāļiem».