Svētdien, 11. martā, ar diviem koncertiem Lielajā ģildē Marija Naumova noslēdza Latvijas turneju Pusnakts Parīzē. Šajā programmā, kas bija iecerēta kā ceļojums pa naksnīgo pilsētu, viņa dziedāja populārāko franču estrādes mūziku. Tiem, kuri Parīzē ir bijuši un - nedod dievs! - «dzīvajā» dzirdējuši pašu Aznavūru, ceļojums sagādāja vilšanos: Marija izrādīja jau sen iepazītas muzikālas ielas un nepastāstīja par tām gandrīz neko personisku un oriģinālu.
Lai skan trekni
Varbūt problēma bija tajā, ka pa Parīzi klīdām lielā barā. Marijai līdzās bija ne tikai viņas pavadošā grupa, ar kuru viņa sen muzicē, bet arī Vidzemes kamerorķestris diriģenta Andra Veismaņa vadībā un divi autentiski francūži - akordeonists Fransuā Parizi, kurš ir sacerējis melodiju Ballad du Paris Vudija Allena komēdijai Pusnakts Parīzē, un dziedošais kontrabasists Tonijs Bonfiss, kurš 20 gadu strādājis uz vienas skatuves ar Šarlu Aznavūru un citiem šansona veterāniem.
Skanējums bija trekns un biezs - brīžos, kad orķestris neraustīja dvēseles stīgas un pildīja tikai dekoratīvu funkciju, mūzika varēja atbrīvoties no smagnēju aranžiju važām un atrast tiešāku ceļu uz klausītāju sirdīm. Šansons neprasa orķestri! Tas prasa personību un lirisku piepildījumu, šansons pirmām kārtām ir emocionāls pārdzīvojums, un vēlams, lai izpildītājs būtu arī dziesmu autors. Šarls Aznavūrs iztiek bez orķestra. Ģeniālajai Žiljetai Greko pietiek tikai ar klavieru pavadījumu. Taču mūsu publikai un zvaigznēm patīk lielās formas skatuves darbi - izskatās nopietni un dārgi, kaut gan mūzikas dramaturģija nepieprasa tik lielu ansambli.
Nesaki man Bizu!
Marija Naumova atklāja koncertu ar Edītes Piafas La vie en rose - ar labo roku māksliniece ekspresīvi aptaustīja gaisu un gleznoja neredzamu kruasānu, it kā papildinot zīmējumu, kas bija redzams skatuves dibenplānā - Eifeļtorņa gabaliņš un Triumfa arka. Marija nodziedāja divus Šarla Aznavūra skaņdarbus, komponista Fransisa Lē melodiju no Kloda Leluša filmas Vīrietis un sieviete un Mišela Legrāna dievišķīgo kompozīciju no Žaka Demī mūzikla Šerbūras lietussargi.
Gides lomu Marija pildīja godam - muzikālo materiālu viņa papildināja ar komentāriem un tekstu tulkojumiem. Marija lika lietā savu aktrises talantu, deklamējot šādas dramatiskas rindas: «Pat mana gulta pārvēršas par stacijas peronu, kad tu aizej… Es jūtos slima… Šī mīlestība mani nogalina.» Sievietes, kas sēdēja man blakus, nespēja apturēt asaras. Es gandrīz iekliedzos: «Tikai nesaki man Bizu!» Taču uz skatuves jau sāka skanēt Serža Lamā Je suis malade.
Rotaļīgais erotisms
Duetā ar viesmākslinieku Toniju Bonfisu Marija nodziedāja opusu Paroles, paroles, kas 70. gadu sākumā kļuva par Eiropas mēroga hitu Dalidas un Alēna Delona izpildījumā. No XX gadsimta otrās puses franču kultūras nozīmīgākā provokatora Serža Gensbūra repertuāra Marija izvēlējās Le javanaise - amizantu, rotaļīgu džeziņu, kuram skanot dziedātāja maigi glāstīja Tonija Bonfisa kontrabasu un sita ritmu uz tā korpusa. Tas bija ļoti erotisks un kaislīgs priekšnesums - erotisms, kā zināms, bija maestro Gensbūra daiļrades neiztrūkstošais ingredients.
Koncerta programmā Marija Naumova saveda kopā ļoti dažādu autoru darbus, taču visas dziesmas izklausījās vienveidīgi. Interpretācijas bija godīgas, taču garlaicīgas. Dziedātājai daudz labāk padevās jautras un dinamiskas kompozīcijas (piemēram, Milord un Padam, padam), kurās viņa jutās drošāk un pārliecinošāk. Savukārt Žaka Brela traģiskā lūgšana Ne me quitte pas Marijas Naumovas un pianista Rolanda Beļēviča versijā varēja aizkustināt tikai tos klausītājus, kuri nekad nav dzirdējuši, kā šo dziesmu izdzīvoja pats Žaks Brels vai arī Žiljeta Greko, Patrīcija Kāsa un Bārbra Streizande. Starp citu, Patrīcija Kāsa šobrīd gatavo klasiskā šansona programmu Kaas chante Piaf/Kāsa dzied Piafu - rudenī viņa izdos albumu un sāks pasaules turneju. Tas varētu būt īsts šampanietis.