«Skijorings» ir norvēģu izcelsmes vārds, kas nozīmē braukšanu ar slēpēm. Tas ir ziemas sporta veids, kurā slēpotāju velk zirgi, suņi vai ar motoru darbināms spēkrats. Latvijā kopš PSRS laikiem vispopulārākais ir moto skijorings. Kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem, kad visu valsti pārņēma motociklu bums, aizsākās pašmāju moto skijoringa tradīcijas. Lielāko popularitāti piedzīvojot pirms trīsdesmit gadiem, kad sacensībās pulcējušies teju tūkstoš sportistu. Pēdējos gadus šis ekstrēmais ziemas sporta veids atgūst iekavēto: palielinās braucēju un skatītāju skaits, turklāt 8. februārī Latvijas čempionāta otrajā posmā Lēdmanē sacensībās varēja piedalīties arī bērni un jaunieši. Tātad - tiek domāts par jauno maiņu.
«Pirmkārt, tā ir kopsadarbība ar Motokrosa komisiju, sniedzot unikālu iespēju mazajiem zēniem braukt ziemā. Otrkārt, tā ir iespēja papildināt pasākumu, bet, treškārt, kāds no tiem puikām, iespējams, nākotnē ziemas sezonā pievērsīsies arī skijoringam, tādējādi audzinām jauno skijoringa maiņu,» zīmīgo notikumu raksturoja Rasmanis.
«Pārsvarā skijoringā startē visi, kas brauc arī motokrosā. Jā, notiek arī ziemas čempionāts motokrosā, taču skijoringam ir savs smeķis, braucot ar radzēm. Man jau tas ļoti patīk,» saka Lēdmanes trasi veidojušais Jānis Tilaks. Viņš atzīst, ka gribētāju braukt skijoringā ar motociklu netrūkst, bet slēpot gribētājus gan atrast nav tik viegli. Viņam pašam ir trīs dēli, un visi četri ģimenes pārstāvji piedalās sacensībās: divi brauc ar motociklu, divi - ar slēpēm.
Trasi būvēt sāka jau pirms novembra. Galvenais bijis izlīdzināt virsmu, atbrīvot no kurmju rakumiem. Tad atlika vien sagaidīt salu. Gan ieguldītais darbs, gan tehnikas izmantošana trases veidošanā, saprotams, prasa arī finansiālos līdzekļus, ko Tilaks sedz no savas kabatas. Trenēties trasē gan viņam nesanāk vairāk kā citiem, jo nav jau laika. «Godīgi sakot, es vispār nekā sevišķi netrenējos tieši skijoringam - kā izvelku moci, tā uzreiz uz sacensībām. Un uzvarēju savā klasē. Daudzi iztiek bez atsevišķiem treniņiem.»
Skijorings ir komandas sports, kurā motocikla braucēja un slēpotāja savstarpējā sadarbība ir daudz svarīgāka nekā motocikla jauda. «Kad beidzu motokrosa karjeru, ziemā mani pieaicināja startēt skijoringa ekipāžā kā slēpotājam, jo man vēl aizvien bija salīdzinoši laba fiziskā gatavība. Pieķēros pie tā striķa un pabraukt varēju, bet ātri vien sapratu, ka tas mani ne sevišķi interesē. Fiziskā slodze tomēr ir paliela, un es tādu vairs negribēju. Tāpēc atradu sev pats slēpotāju, piesēdos pie moča un to turpinu aizvien,» skaidro Rasmanis. Jautāts, kas ir grūtāk - startēt motokrosa blakusvāģu ekipāžā vai tomēr slēpot skijoringā, Rasmanis liek vienādības zīmi starp abiem. Tikai piebilst, ka motokrosā brauciens ir divreiz garāks.
Latvijā iecienīto moto skijoringu Rasmanis citur pasaulē nav redzējis. Polijā un Vācijā esot kas līdzīgs - divi trīs nelieli apļi (150 vai 300 metri) un viss. Latvijā jābrauc ap 15 minūtēm.