Attaisnojošs spriedums Ivara Poikāna jeb Neo lietā izraisījis plašu ažiotāžu. Taču publiskā jūsma par rezultātu diemžēl aizsegusi vienu no visaktuālākajām mūslaiku problēmām, kas būtu skatāma arī konkrētā gadījuma sakarā. Tā ir personas datu drošība.
Banka, interneta veikals, VID un visi citi, kuru rīcībā elektroniski vai klātienē tiek nodoti personas dati, ir tikai to glabātāji. Ar nosacījumu, ka nevienam citam šī informācija nebūs pieejama. Jo identitātes dati, e-pasta paroles, bankas pieejas kodi u. tml. ir konkrētu fizisko vai juridisko personu privātīpašums. Ja hakeris vai par tādu dēvēta persona atrod veidu, kā piekļūt personu informācijai, glabātāji, protams, vainīgi, ka nav nosargājuši, taču vislielākais cietušais faktiski ir datu īpašnieks, jo tieši viņa informācija var tikt ļaunprātīgi izmantota.
Jā, mēs varam runāt par to, vai kāda noteikta veida dati, piemēram, amatpersonu atalgojums, būtu slēpjams no sabiedrības vai ne. Bet tā ir cita tēma. Neo gadījumā tā kalpojusi par attaisnojumu, līdzībās izsakoties, mēbeļu iznešanai no dzīvokļa, kura durvis kāds atstājis vaļā (šajā ziņā būtu interesanti iepazīties ar pilno tiesas spriedumu, lai saprastu, vai un kāpēc šāda rīcība tagad tiek atzīta par legālu).
Konkrētajā gadījumā pārsteidz arī sabiedrības attieksme. Neo nodarītais tiek uzskatīts par varonību tikai tāpēc, ka runa bija par amatpersonu atalgojumu. Tas saprotams - ierēdņi pie mums par cilvēkiem netiek uzskatīti; sabiedrības vairākums droši vien spiegtu aiz sajūsmas, ja izdotos panākt, ka valsts pārvaldē strādājošos atklātības vārdā vispār izģērbj kailus un palaiž ielās. Ak, kā tad varētu katru no viņiem aprunāt! Bet ne par to stāsts. Iedomāsimies, ka algu sarakstu vietā varēja būt privātpersonu pases kopiju attēli. Nav mazums tādu gadījumu, kad kādā kantorī tās jāiesniedz. Un ja vēl paralēli (nesaistīti ar datu atklājēju) nāktu klajā kārtējais ātrā kredīta ņemšanas vai ķīlas došanas gadījums uz cita vārda, kas Latvijā jau ne reizi vien piedzīvots... Attieksme pret brīvi pieejamo datu savākšanu un publiskošanu būtu pilnīgi cita, vai ne?
Te atklājas tas, ka cilvēkus un norises vērtējam tikai šaurā kādu pieņemamu vai nepieņemamu faktoru kontekstā. Abstrahēties no tā nespējam. Bet vajadzētu.
Taču, atgriežoties pie datu drošības, ir viena tēma, par ko derētu sākt diskusiju Latvijas un varbūt plašākā mērogā. Tā ir datu glabātāju civiltiesiskā apdrošināšana. Ja kādam (arī valstij) ir vēlme uzkrāt personu datus, lai uzņemas arī atbildību to īpašnieka priekšā. Ja nenosargā, lai maksā kompensāciju. Caur apdrošinātāju. Tad septiņreiz apdomās, pirms sāks vākt datus, - vai tie maz vajadzīgi tādā apjomā, vai spēs tos aizsargāt un vai ir jēga glabāt vēl n-tos gadus pēc lietošanas, piemēram, preces vai pakalpojuma apmaksas.