Pēdējā laika notikumi atkal mudinājuši pievērsties procesiem, kas saistīti ar banku darbību. Gan neaizraušos ar daudzu interneta tērzētāju dvēseles kliedzienu, ka gribot nu būt par «sektoru», jo izlasījuši, ka banku sektors pērn nopelnījis cik tur miljonu - lai nu tiek tiem, kas pelnījuši -, man pārdomu vērts šķiet jautājums, kādu labumu valsts no banku biznesa attīstības spēj un grib gūt visas sabiedrības interesēs.
Pagājušajā nedēļā tika publiski izziņots, ka Nordea un DNB banka plāno apvienot savu biznesu Baltijas valstīs, Igaunijā reģistrējot jaunu kopīgi veidotu banku ar filiālēm Lietuvā un Latvijā. Tas ir pamatīgs pliķis pa mūsu likumdevēja un arī izpildvaras pārstāvju seju. Ne viens vien eksperts šajās dienās publiski atzinis, ka ir vismaz mulsinoša tieši Igaunijas, nevis Latvijas kā Baltijas valstu ģeogrāfiskā centra izvēle jaunās kredītiestādes mājvietai. Viss, kas runāts par Latvijas kā finanšu centra attīstību, nekur tālāk par vārdiem nav ticis. Kaut, jāsaka, ļoti iespējams, ka tieši vārdu, komunikācijas ietekmē ir visa tā sāls. Ja igauņiem aizrāda uz konkrētām problēmām, viņi apliecina, ka tās, protams, novērsīs, bet vispār jau tagad viss esot vislabākajā kārtībā. Ja pret latviešiem vērš tos pašus aizrādījumus, seko publiska paššaustīšanās un centieni problēmas novērst, iznīcinot attiecīgo nozari. Spilgts piemērs - finanšu pakalpojumi nerezidentiem, kur atsevišķu nepilnību novēršanas vārdā tiek radītas barjeras ne tikai pakalpojumu eksportam, bet arī visa sektora attīstībai kopumā. Ja arguments ir «nepatīk, un viss», kuram gan rūp, ka banku sektora nomaksātie nodokļi nodrošina 2/3 no budžeta finansējuma skolotāju algām? Var vēl saprast, ka tāda attieksme veidojas sociālisma domāšanas ietekmētai patērētājsabiedrībai, bet ja arī politiķiem... Nav brīnums, ka jaunā banka netiks reģistrēta Latvijā - vai kāds par to visiem spēkiem cīnījās? Kam vēl jānotiek, lai kāds beidzot kompleksi sāktu vērtēt, cik - kaut vai Baltijas valstu mērogā - no biznesa veicināšanas viedokļa konkurētspējīga ir mūsu nodokļu sistēma un dažādo prasību slogs, lai tad turpmāko politiku veidotu, izejot no nepieciešamības reāli stimulēt ekonomikas attīstību?
Ar šo saistīta ir arī tēma par to, kā pret mums attiecas tie, kurus uztveram par tuvākajiem sabiedrotajiem. Esam uzņemti OECD, tātad izgājuši nu jau kuro pārbaužu sesiju, tostarp arī par banku sektora darbības atbilstību vislabākajai starptautiskajai praksei. Un kā «pateicība» par to - kārtējie liegumi Latvijas bankām apstrādāt pārskaitījumus ASV dolāros. Kur te ir loģika? Iepriekš bijām labāki? Jeb ar kvalitāti te vispār nav nekāda sakara, tas vien iegansts?