«Cik ļoti mēs neredzam to, kas mums ir.
Mūsu kultūra ir dārzs, un jābrīnās, cik daudz mums pieder pēc tam, kad esam plosīti un mūsu dārzs izbraukāts ar visādiem kara ratiem, un gadu desmitiem kultūra ir nīdēta. Ar dažādām grand prix un visādām atzinībām, ko latvieši saņēmuši pasaulē, var mērenu ieliņu nobruģēt. Bet atnāk mošķis un klaigā: mums nekā nav, nav lielu šedevru kultūrā, nav sasniegumu!
Otrs mošķis, un tas ir ļoti erudīts, brēc, ka mēs neesam Eiropas vai pasaules līmenī. Tas ir absurds, ja saprotam, kas ir līmenis. Līmenis tāpēc ir līmenis, ka vienādo visu. Literatūrā un mākslā ir kalnu grēdas ar lielākiem un mazākiem kalniem, līmeņu nav.
Ir vēl trešais mošķis, kas apgalvo, ka mēs esam provinciāli. Kas ir province? Province ir no sava kultūras centra tāla un atpalikusi vieta. Provinciālisms sākas, tikko mēs pieņemam, ka latviešu kultūras centrs ir vai nu Parīze, vai Maskava, vai Ņujorka. Bet tas tā nav. Kad mēs atdarinām pasaulē novecojušas modes vai svešas balsis, mēs kļūstam provinciāli.
Mošķus nevajag klausīt.
Mīlestība, tāpat kā radīšana, ir no mošķiem brīvs dvēseles stāvoklis, un es jums to novēlu.»