Šādā nozīmē liecības rodamas arī izstādē Miera dzīve. Tajā ir priekšmeti, kas izcelti no tuvākas vai tālākas pagātnes miglas - slēgtās Staiceles papīrfabrikas, kādreizējā Sarkanā kvadrāta, bankrotējušās Krājbankas - un sapulcēti vienkopus zem kāda padomju lozunga, kas, kā intervijā Arterritory.com norāda Andris Breže, ir tik abstrakts, ka kļūst absurds: «Tev prātā rotē «miers» un «pasaule», bet nekādi nevari atcerēties, kāda bija vārdu secība.» Lozunga sākotnējā, «oficiālā» jēga nu ir krietni apdrupusi, ļaujot izpausties tajā ietvertajai potenciālajai daudznozīmībai.
Izstāde izraisa ne tikai vēsturisku interesi vai tīru ziņkārību - mākslinieks piedāvā vēl vismaz divus citus skatpunktus. Pirmais ir lokālais, šaurais, subjektīvais (mazs zēns starp tumsu un gaismu). Otrais - alegoriskais, ietverot idejas par cikliskumu, sākumu un beigām, kuras var attiecināt arī uz mūsu neseno pagātni. Brīžam abi skatījumi pārklājas, brīžam sajūk. Turklāt izstādes darbi cits citu citē, kvadrāts ir kvadrāta galā, un visu vainago kultūrvēsturisks kokteilis (konstruktīvisms, supremātisms, es vēl pievienotu - minimālisms). Izstādes vēstījums ir niansēts, neuzbāzīgs, pat fragmentārs - tādu laikmetīgu repliku apkopojums. Skatītāja ziņā ir rast secību, kādā tās sakārtot. Es izvēlējos sākt ar darbu, kas galerijā atrodas vistālāk no ieejas.
Baltais
Diena varētu būt tāda kā šodien, vēl labāk, ja decembrī. Skolā notiek stundas, dienasgaismas spuldzes klasē dīvaini dūc un īpatnēji smaržo (to var sajust arī izstādē, lai arī logs ir vaļā), minūtes aizrit gliemeža gaitā. Zēnam varbūt ir garlaicīgi, varbūt auksti... Nē, bezgalīgās stundas skolā un aukstās mācību telpas bija manā bērnībā. Darba anotācijā mākslinieks taču norāda, ka instalācija Baltais kvadrāts (kuras pamatā ir bērnības atmiņas) ir «enerģijas vitamīns, kas izdala siltumu». Galerijā to patiešām var sajust, pietuvinot roku vienai no 160 darbu veidojošajām lampām (tās savulaik sildījušas Krājbankas klientus un darbiniekus).
Šis darbs ir arī mākslinieka pašatsauce uz 1997. gadā tapušo Melno kvadrātu - iespaidīgu akmeņogļu krāvumu. (Mākslinieka komentārs galerijas Alma feisbuka lapā: «Pārtraucot enerģijas padevi, uz īsu brīdi acu priekšā redzam slaveno Kazimira Maļeviča darbu Melnais kvadrāts.) Tā varētu būt gan divu laikmetu, dzīves formu sasaiste (ogļraču piekvēpušās plaušas un birokrātu baltās apkaklītes), gan poētisks manevrs - gaismu no tumsas šķir viens klikšķis, taču tas var ilgt mūžību.
Loģisks šīs domas turpinājums rod izteiksmi nākamajā darbā - instalācijā no divām spuldzēm, kas savā garajā degšanas mūžā ir sasniegušas stadiju, kad to raidītā gaisma sāk mirkšķināties. Protams, iespējams, ka jebkurā brīdī spuldze izdegs pavisam, tomēr darba nosaukums ir piesardzīgi optimistisks - Saullēkta mēģinājums. Lampas ir «ieguvušas savu individualitāti», mākslinieks teic, jo paredzēt to darbību vairs nav iespējams. (Iedomātas sarunas fragments: «Vai tad individualitāte ir tajā, ka tu esi neparedzams un atšķirīgs?» - «Ja tu esi lampa, jā,» teikts ar vai bez ironijas - pēc lasītāju vēlēšanās. Un vēl: «Mēģināts nav zaudēts.»)
Melnais
«Es esmu prasts tēvainis, ožu pēc mašīneļļas, un man garšo cepti kartupeļi,» varētu teikt vīrietis, kurš reiz bija mazs zēns. Gumijas zābaki (43. izmērs), vatenis, darvas traipi, tērauds, stikls, krēsls, uz kura nav iespējams apsēsties, nesaplēšot zeķbikses... Šie būtu vīrišķības (vai vismaz vīrišķīgas profesijas) atribūti, taču šeit tie iegrimuši tādā kā bezspēcībā un drīzāk atgādina pieradinātus muzeja eksponātus, uz adatas uzspraustus tauriņus. Gan Sarkanais kvadrāts, gan Izeja uz balto kvadrātu - abos darbos eksponētie objekti (gumijas zābaku pāris, darba jaka) ir «iekonservēti» darvā, kas rada absorbējošu, siltu slāni, kurš uzsūc šo priekšmetu sākotnējās īpašības - smaržu, taustes, siltuma vai aukstuma sajūtu, dzīves sīvo garšu. Ikdienišķas lietas, taču pārvērstas līdz nepazīšanai. Varbūt tās ir tikai runas figūras kādā sarunā, kurā piedalās iztēloti personāži Sarkanais un Baltais?
Staiceles pamestajā papīrfabrikā Andris Breže uzgājis kādreizējās gumijas apavu rūpnīcas Sarkanais kvadrāts ražojumu (viegli iedomāties viņu tur klaiņojam pamestas teritorijas valdzinājuma varā), iezīmējot vēl vienu punktu zudušajā ģeogrāfijā, un vai tas nebūtu visai uzjautrinoši, ja SK zābaki reiz nokļūtu Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja pagaidu krātuvē Sarkanā kvadrāta telpās nu jau «jaunā» ampluā?!
Vēl augstāk - virs cilvēku galvām - paceļas sauklis «Lai dzīvo miers visā pasaulē!». Tāda paša nosaukuma darbā - ar mašīneļļu pildītā stikla konteinerā - uzraksts lēnām grimst... un vienlaikus augšāmceļas spocīgajās stikla un mašīneļļas spoguļvirsmās, lai gan, no malas raugoties, to nemaz nevar pamanīt (arī Staiceles iedzīvotāji šo uzrakstu neievēro). Mākslinieks norāda, ka uz sienas rakstītais vēlējums ironiskā kārtā ir piepildījies - Staiceles fabrika ir slēgta, «miers ir iestājies», lai arī, protams, diez vai tajā nozīmē, kā bija iecerējuši šī lozunga autori. Taču vismaz viens bijušās papīrfabrikas iemītnieks ar to šķiet gaužām apmierināts - Kāju šūpotājs, kura krēsla atzveltnes naivajā sejiņā atplaucis tikko pamanāms, bezrūpīgs smaids. Tik enerģiski šūpojam kājas esmu redzējusi tikai mazus bērnus...
Atceros, reiz vidusskolā piedalījos UNESCO rīkotajā eseju konkursā, kura tēma bija «miers». Godalgu gan nesaņēmu, taču pateicībā par piedalīšanos konkursa rīkotāji man atsūtīja vēstuli, kurā bija uzlīme. Paradoksālā kārtā uz šīs uzlīmes bija rakstīts tas pats, kas uz Staiceles fabrikas nama fasādes.