Zemes diena bija vakar. Jau pusmiljards Zemes iedzīvotāju ik gadu 22. aprīlī atzīmē Zemes dienu. Ir labi, ka šādās akcijās tiek pievērsta cilvēku uzmanība pamatvērtībām. Tīram ūdenim. Tā reāli trūkst simtiem miljonu planētas cilvēku. Svaigam gaisam. To piesārņo bieži bezjēdzīgā satiksme. Parastai maizei. Tai, kura šodien piebāzta ar veselu E vielu rindu.
Cilvēki sāk domāt. Vēl pirms dažiem gadiem pircēju ar līdzi paņemtu lina audekla maisiņu uzlūkoja kā pusjukušu. Šodien daudzi ar lepnumu atsakās no muļķīgā, vidi piesārņojošā plastmasas iesaiņojuma visur un visam. Vēl pirms pāris gadiem automašīnas izmērs skaidri noteica sociālo statusu. Šodien mazlitrāžas automašīnas tiek mērķētas turīgam vidusslānim. Nenoliedzami, ka mūsdienu cilvēku domāšana mainās arī šādu plašu akciju, šādu Zemes dienu ietvaros.
Tomēr Zemes diena ir katra diena. Katra diena, ko cilvēks dzīvo uz Zemes, ir Zemes diena. Vienalga, vai viņš ir «zaļš» vai nav. Vienalga, ko viņš uzskata vai neuzskata. Lai cik liela ir Zemes civilizācijas attīstība, mēs esam mazi salīdzinājumā ar vareno dabu. Tādas lietas saprotam, kad atnāk cunami, kad notiek zemestrīce. Vēl labāk saprotam, kad applūst tuvējā upe. Cilvēki ar sekundes precizitāti prognozē Marsa zondes nosēšanos, bet nespēj precīzi noteikt laika prognozi rītdienai.
Tāpēc būtu ļoti labi, ka mēs piedalītos ne tikai akcijās, talkās un koncertos, bet mēģinātu dzīvot nedaudz citādi. Nedaudz piezemētāk. Tuvāk zemei.