Ielūkojoties 1995. gada priekšvēlēšanu Dienās, redzams, ka Joahims Zīgerists (kura atrašanās LNNK tiek minēta kā viens no iemesliem vai ieganstiem, kāpēc trimdas latviešu organizāciju spice 5. Saeimas vēlēšanās negāja kopā ar Eduarda Berklava pārstāvēto LNNK, bet gan Latvijas ceļu) netika uzskatīts par tik nopietnu pretinieku, lai viņam veltītu pārāk daudz uzmanības. Diena jau bija atteikusies publicēt Zīgerista agresīvās politreklāmas, 23. augustā viņš tika izslēgts no 5. Saeimas par sēžu neapmeklēšanu. Arī banānus pirms 6. Saeimas vēlēšanām Zīgerists vairs neizmantoja, tikai paķēra līdzi vienu banānu ķekaru uz televīzijas studiju, kur jau vēlēšanu naktī ar pirmajiem paziņojumiem nošokēja visu valsti.
Kā tajā pašā 1995. gada 3. oktobrī Dienā rakstīja Aivars Ozoliņš: «Pēkšņi izrādījās, ka, nule atbrīvojušies no nīstās okupācijas, esam nezin kā dabūjuši par mūsu pārstāvi cilvēku, kas uzreiz vēlēšanu dienas vakarā par savas iespējamās valdības otro galveno uzdevumu mums pasludina došanos uz Maskavu, kur «mēs sazināsimies ar mūsu draugiem Krievijā». Bet jau pirmdien intervijā ārzemju žurnālistiem paziņo, ka Latvijā krievi tiekot diskriminēti. Zīgerista partijas pārsteidzošos panākumus var vērtēt (..) arī kā talantīga demagoga veiksmīgi veiktu vēlētāju balsu zveju okupācijas piecdesmit gados politiski izrūnītu ļautiņu vidē.» Dienas viedokli par vēlēšanu iznākumu turpat izteica arī Ainārs Dimants: «Klaji populistiskie spēki, kuriem nav nopietnas politiskas programmas, bet nereti ir pareizi un pievilcīgi saukļi un vilinoši, bet neizpildāmi solījumi aizņems turpat ceturto daļu no Saeimas vietām.» Kopš tā laika pagājuši gandrīz 20 gadu, bet imunitāte pret populistiem Latvijas vēlētājos arvien vēl nav izstrādājusies.