Rīgas Dinamo sastāvā atgriežoties Markam Hartiganam un Aleksandram Ņiživijam, treneri izvēlējās pirmās Rīgas spēles sastāva modeli, kurā vieta ceturtajā maiņā atvēlēta Aināram Podziņam, nevis krietni jaudīgākajam Andrim Džeriņam. Tomēr ne jau šī viena treneru izvēle bija par iemeslu tam, kāpēc pirmajās divdesmit minūtēs rīdzinieki neizveidoja nevienu patiesi bīstamu momentu pie Maikla Gārneta sargātajiem vārtiem. Pēc kustības maskavieši bija galvastiesu pārāki.
Otrajā periodā radās lieliska iespēja līdzsvarot spēli, taču spēlējot piecatā pret trijiem, Broks Troters tā vietā, lai mestu ripu tukšos vārtos, izlēma pārlikt to uz ērto nūjas pusi. Kāpēc? No neērtās puses Brokam taču padodas lieliski metieni un to viņš bija apliecinājis iepriekšējā mačā Maskavā! Ja daudzas neveiklas epizodes varēja izskaidrot ar sērijā uzkrāto nogurumu, tad skaitliskajā vairākumā laikam pie vainas bija atbildības slogs. Trešā perioda sākumā Troters daudz sarežģītākā situācijā no nulles leņķa pamanījās iedabūt ripu vārtos, panākdams 1:1.
Juliuss Šuplers jau trešā perioda sākumā izlēma pāriet uz spēli ar trijiem uzbrucēju virknējumiem. Šāda pieeja šķita riskanta. Papildlaika sākumā pēc Sanda Ozoliņa ripa lidotu pāris centimetrus pa kreisi. Vārtu stabiņš glāba maskaviešus no izkrišanas sērijā. Likās jau, ka nostrādās hokeja nerakstītais likums - neiemetam paši, saņemam ripu savos vārtos. Rīdzinieku spēki sāka acīmredzami izsīkt, tomēr ar raksturu un cīņassparu izdevās prettriecienā gūt vārtus. Miķelis Rēdlihs nogādāja ripu vārtu priekšā, kur labi pacīnījās Jānis Sprukts, bet vārtus guva Lauris Dārziņš.
Daudzbalsīgo malači bija pelnījusi visa komanda.