Aizvadītajās brīvdienās uzmanību piesaistīja ziņa, ka tieši pirms gada Zolitūdē sagruvušā lielveikala galvenais būvuzņēmējs laikā pēc minētās traģēdijas saņēmis valsts un pašvaldību pasūtījumus 11 miljonu eiro apmērā un ka arī citi konkrētā objekta būvniecībā iesaistītie strādājuši ar peļņu. Kamēr izmeklētāji vēl joprojām nav skaidri pauduši, kuram konkrēti būtu jānes atbildība par 54 cilvēku nāvi traģiskajā negadījumā, skaidrs, ka šādi vēstījumi daudzos gluži spontāni raisa neizpratni - kā tas nākas, ka šo būvuzņēmumu darbība vēl nav pārtraukta vai vismaz apturēta; kā tas nākas, ka viņi turpina pelnīt no publiskajiem pasūtījumiem?
Apzināti nepieminu firmu nosaukumus, jo šī ir tikai spilgta ilustrācija pie mums visai tipiskai tendencei - ja kādu problēmu nav iespējams (principā vai tik ātri, kā gribētos) atrisināt pēc būtības, vainīgo pie attiecīgajām nebūšanām sabiedrība ir tendēta definēt pati. Vēl vairāk - bieži tiek uzskatīts, ka labāk kādu sodīt lieku reizi (lai mācība uz priekšdienām) nekā pieļaut, ka tāds iespējamais vaininieks turpina darboties attiecīgajā jomā, it kā nekas nebūtu noticis. Ne velti ar jo lielu jūsmu savulaik tika uztverti maskās tērpto KNAB izmeklētāju «izbraucieni uz objektiem», kaut lielā daļā gadījumu nepieciešamība pēc šādiem šoviem varētu būt apšaubāma (to apliecina fakts, ka tikai daļa no šādi publiski pazemotajiem vēlāk nonāca līdz tiesas solam un ka šobrīd tādas pierādījumu vākšanas metodes vairs nepraktizē).
Taču, atgriežoties pie Zolitūdes traģēdijas, ja, nevērtējot notikušo kompetenti un detalizēti, uzskatām, ka darbība jāpārtrauc būvniekiem, kas bijuši jebkādā veidā iesaistīti sabrukušā lielveikala celtniecībā, tad tikpat labi atlaižama būtu katra Saeima, kas sūtījusi savus karavīrus uz karadarbības zonu, tiklīdz kāds no tiem ir gājis bojā. Ārstam, kura pacients miris pēc operācijas, būtu jāmaina profesija. Arī skolotājam, kura audzēknis, kā saka, aizgājis neceļos. Bet tas šķiet absurds, vai ne? Tad kāpēc mēs vienā gadījumā esam tendēti uz linča tiesu, citā - bezspēcībā noplātām rokas? Jo būvniecības gadījumā kā katalizators nostrādā bieži pieminētā nauda - sabiedrības vairākumam netverami lielās summas? Ja tā, tad runa ir nevis par prasību pēc taisnīga soda, bet gan prastu nenovīdību, un tās ir pilnīgi atšķirīgas lietas, kam saknes, iespējams, slēpjas šobrīd augošajā sabiedrības dzīves līmeņa nevienlīdzībā, pret ko politiķi cīnās tikai priekšvēlēšanu saukļos. Šajā kontekstā ļoti zīmīga ir arī prasība, lai sodīts tiktu «kāds lielais», nevis «sīkā skrūvīte», kaut vēsturē zināmi ļoti daudzi gadījumi, kad tieši viena cilvēka pieļautā kļūme noved pie milzu traģēdijas.
Jā, skaidrs, ka problēmu būtu mazāk, ja Zolitūdes nelaimes izmeklēšana norisinātos krietni ātrāk, taču jāpiekrīt policijas vadības pārstāvju teiktajam, ka sliktāk būtu bijis, ja apsūdzības kādām juridiskām vai fiziskām personām būtu celtas uz nepietiekamu, tiesā noraidāmu pierādījumu pamata. Tad tiesāšanās pārtaptu par daudzsēriju farsu, kādu jau diemžēl esam piedzīvojuši citos gadījumos un kas valstij nodara krietni lielākus zaudējumus. Romāns Meļņiks
Aizvadītajās brīvdienās uzmanību piesaistīja ziņa, ka tieši pirms gada Zolitūdē sagruvušā lielveikala galvenais būvuzņēmējs laikā pēc minētās traģēdijas saņēmis valsts un pašvaldību pasūtījumus 11 miljonu eiro apmērā un ka arī citi konkrētā objekta būvniecībā iesaistītie strādājuši ar peļņu. Kamēr izmeklētāji vēl joprojām nav skaidri pauduši, kuram konkrēti būtu jānes atbildība par 54 cilvēku nāvi traģiskajā negadījumā, skaidrs, ka šādi vēstījumi daudzos gluži spontāni raisa neizpratni - kā tas nākas, ka šo būvuzņēmumu darbība vēl nav pārtraukta vai vismaz apturēta; kā tas nākas, ka viņi turpina pelnīt no publiskajiem pasūtījumiem?
Apzināti nepieminu firmu nosaukumus, jo šī ir tikai spilgta ilustrācija pie mums visai tipiskai tendencei - ja kādu problēmu nav iespējams (principā vai tik ātri, kā gribētos) atrisināt pēc būtības, vainīgo pie attiecīgajām nebūšanām sabiedrība ir tendēta definēt pati. Vēl vairāk - bieži tiek uzskatīts, ka labāk kādu sodīt lieku reizi (lai mācība uz priekšdienām) nekā pieļaut, ka tāds iespējamais vaininieks turpina darboties attiecīgajā jomā, it kā nekas nebūtu noticis. Ne velti ar jo lielu jūsmu savulaik tika uztverti maskās tērpto KNAB izmeklētāju «izbraucieni uz objektiem», kaut lielā daļā gadījumu nepieciešamība pēc šādiem šoviem varētu būt apšaubāma (to apliecina fakts, ka tikai daļa no šādi publiski pazemotajiem vēlāk nonāca līdz tiesas solam un ka šobrīd tādas pierādījumu vākšanas metodes vairs nepraktizē).
Taču, atgriežoties pie Zolitūdes traģēdijas, ja, nevērtējot notikušo kompetenti un detalizēti, uzskatām, ka darbība jāpārtrauc būvniekiem, kas bijuši jebkādā veidā iesaistīti sabrukušā lielveikala celtniecībā, tad tikpat labi atlaižama būtu katra Saeima, kas sūtījusi savus karavīrus uz karadarbības zonu, tiklīdz kāds no tiem ir gājis bojā. Ārstam, kura pacients miris pēc operācijas, būtu jāmaina profesija. Arī skolotājam, kura audzēknis, kā saka, aizgājis neceļos. Bet tas šķiet absurds, vai ne? Tad kāpēc mēs vienā gadījumā esam tendēti uz linča tiesu, citā - bezspēcībā noplātām rokas? Jo būvniecības gadījumā kā katalizators nostrādā bieži pieminētā nauda - sabiedrības vairākumam netverami lielās summas? Ja tā, tad runa ir nevis par prasību pēc taisnīga soda, bet gan prastu nenovīdību, un tās ir pilnīgi atšķirīgas lietas, kam saknes, iespējams, slēpjas šobrīd augošajā sabiedrības dzīves līmeņa nevienlīdzībā, pret ko politiķi cīnās tikai priekšvēlēšanu saukļos. Šajā kontekstā ļoti zīmīga ir arī prasība, lai sodīts tiktu «kāds lielais», nevis «sīkā skrūvīte», kaut vēsturē zināmi ļoti daudzi gadījumi, kad tieši viena cilvēka pieļautā kļūme noved pie milzu traģēdijas.
Jā, skaidrs, ka problēmu būtu mazāk, ja Zolitūdes nelaimes izmeklēšana norisinātos krietni ātrāk, taču jāpiekrīt policijas vadības pārstāvju teiktajam, ka sliktāk būtu bijis, ja apsūdzības kādām juridiskām vai fiziskām personām būtu celtas uz nepietiekamu, tiesā noraidāmu pierādījumu pamata. Tad tiesāšanās pārtaptu par daudzsēriju farsu, kādu jau diemžēl esam piedzīvojuši citos gadījumos un kas valstij nodara krietni lielākus zaudējumus.