Kā izdodas aprast ar olimpisko trasi?
Braucam jau otro dienu (saruna notika pirmdien – aut.). Grūti tajā karstumā, tāpēc nevar pabraukt tik daudz, kā gribētos. Trase īstenībā ir nereāli smaga.
Tās garuma dēļ?
Ne tikai. Trase ir arī ļoti plaša. Pirms diviem gadiem neatbraucu uz izmēģinājuma sacensībām, bet pēc bildēm tā nelikās ļoti sarežģīta. Redzot klātienē, jāsecina pretējais. Trases izmērus īpaši izjūt vējainā laikā. Šajā treniņā jau redzējām, ka meitenes pretvējā mokās un nevar izlēkt trešo taisni. Arī sacensību laikā sola vēju, tādēļ meitenes tik daudz varētu nelēkt. Diemžēl. Jūtams, ka trase nav tāda, kādās pēdējā laikā parasti notiek sacensības, tādēļ arī visiem nāk ārā dažādi klupieni un kļūdiņas. Man pašai pirmās emocijas vakar bija labākas, bet šodien pēc rīta treniņa pat sāku šaubīties, vai vispār varēšu normāli izbraukt apli. Otrs treniņš jau deva lielāku pārliecību, taču būs smagi.
Vēju izjūtat vairāk nekā karstumu?
Treniņos izbaudījām abus, bet vēju uzreiz ļoti jūt. Īpaši jau trešajā taisnē, kas, manuprāt, ir viens no šo sacensību atslēgas punktiem. Tā ir gara, tur ir pretvējš, un tur gonkā ir obligāti jāizlec. Kaut viena kļūda uzreiz maksās ar ātrumu. Vienu lēcienu vēl varētu uzstiept, bet otrajam ātruma vairs nepietiks.
Vai izbaudi olimpisko atmosfēru?
Ierobežojumi mazliet traucē to darīt. Nav tik lielas brīvības un kopības sajūtas. Ir jau forši tik un tā. Tāpat man pirmajā reizē tas viss šķiet ļoti iespaidīgi, tomēr ceru, ka to visu vēl redzēšu arī Parīzē – un pa īstam. Ne tikai to īpašo atmosfēru, bet arī no mērķu viedokļa. Protams, par augstām vietām gribu cīnīties arī šeit, taču apzinos, ka man šajās spēlēs vairāk jācenšas novērtēt, uz ko pati esmu spējīga šajā līmenī, lai jau nākamajā olimpiādē varētu izvirzīt augstākos mērķus.
Cik reāli Tokijā tev ir sasniegt vismaz pusfinālu?
BMX ir tāda liela laimes spēle. Viss kas var notikt. Tomēr saprotu, ka kvalificējos spēlēm kā viena no pēdējām, tādēļ katra vieta, ko izcīnīšu augstāk, man būs kā ieguvums.