Interviju iesākām treniņu laikā pie Siguldas trases 13. virāžas, kur Rubenis pa rāciju uzmanīgi sekoja līdzi katra latvieša veikumam divās virāžās. Sarunu turpinājām jau darbnīcā, kur steigā tika labotas salauztās kamanas un apkoptas veselās. Aizņemtības dēļ sarunu nācās pārtraukt sešas reizes. Te Rubenim bija jāveic savi tiešie pienākumi braucienu analīzē, te jāizlīdz ārzemniekam ar slieces pieslīpēšanu, te jādalās kamaniņu sporta apģērba dizaina zināšanās, dodot norādījumus šuvējam, kā pārveidot mūsu izlases jaunos tērpus, lai tie būtu ērti, te jāburas ap Kristera Aparjoda kamanu sliecēm, pa vidu vēl mēģinot izdibināt, kas maināms citu mūsu sportistu kamanās.
Kādi ir galvenie akcenti nākamajai olimpiskajai četrgadei?
Pēc olimpiskās sezonas federācijas vadība un treneri sanāca kopā un, neko garumā nevelkot, pārrunāja, kas nebija līdz galam izdarīts iepriekšējās sezonās un kāpēc tas rezultāts pašā gala griezumā varbūt nebija īsti tāds, kādu visi gaidīja. Izvērtējot visus plusiņus un mīnusiņus, ko salikām no pagājušā gada kopā, uzreiz sākām gatavoties nākamajai sezonai. Atbraucot mājās no Phjončhanas, te, Siguldā, uzreiz sākām darboties tālāk. Trase bija ļoti labā stāvoklī, un mēs sākām mēģināt tehniku, ko nepaguvām pārbaudīt pirms olimpiādes, tā ka tas bija vērtīgs darbs nākotnei. Vasarā tika ieguldīts milzīgs darbs gan kamanu būvē, gan fiziskajā gatavībā. Vasaras periodā mums pieslēdzās Mihails Arhipovs kā fiziskās sagatavotības treneris, un viņš paveica labu darbu. Redzu, ka dažiem mūsu sportistiem tas iedevis kārtīgu soli uz priekšu. Ne mazlietiņ, bet tā kārtīgi.
Kādi bija galvenie secinājumi par iepriekšējo olimpisko ciklu? Kāpēc neizdevās četrgades nozīmīgākajās sacensībās sasniegt galveno mērķi?
Grūti teikt, vai tiešām neizdevās. Patiesību sakot, iepriekšējā sezona jau bija ļoti laba. Pēdējās sacensības pirms olimpiskajām spēlēm, Eiropas čempionāts Siguldā, parādīja, ka komanda ir ļoti labā līmenī, ka var braukt un cīnīties par medaļām. Vienkārši šoreiz Phjončhanas trase mūsu komandai nebija tik parocīga kā citas. Varbūt nepaspējām noorientēties. Tur bija ļoti mainīgi laikapstākļi. Uz meiteņu un puišu sacensībām bija ļoti auksts laiks, bet uz divnieku mačiem uznāca siltums – viņi tam nebija gatavi. Pašas beigas olimpiskajai četrgadei, protams, bija tādas bišķiņ saraustītas, taču tas, ko es redzu, – kamaniņu sports kļuvis ļoti profesionāls. Visas pasaules lielās komandas strādā ļoti augstā līmenī. Te ar tādu amatiera līmeni «ja sanāks – sanāks» vairs netiek cauri. Ir jābūt gan pietiekami lieliem finansiālajiem līdzekļiem kamanu attīstībai, gan visas komandas uzbūves veidošanā. Šobrīd mums arī nedaudz pietrūkst cilvēku treneru kolektīvā, lai varētu visu darbu izdarīt optimāli. Šovasar sastrādājāmies kopā ar junioriem. Kaspars Dumpis [iepriekšējais izlases galvenais treneris – aut. piez.] šobrīd strādā ar junioriem. Ir šī jaunā disciplīna – sieviešu divnieks. Un šī disciplīna būs pasaules jaunatnes olimpiādē nākamgad, tāpēc viņam ir šāds uzdevums... Oi, oi, oi [garām paslīd treniņos nokritis kamaniņu braucējs]. Cilvēku resurss mums ir tāds, kāds tas ir. Tie bijušie kamaniņu braucēji, kas mēs te esam palikuši un paši kaut ko darījuši šī sporta veida labā, kas mazliet zinām to drēbi, mēs nemaz neesam tik daudzi. Arī federācijai šogad ar līdzekļiem nebija tik spoži kā pirmsolimpiskajā sezonā, kad Izglītības un zinātnes ministrija šo vienu gadu tā krietni nopietnāk palīdzēja ar naudu. Mans skatījums ir tāds – pateicoties Izglītības un zinātnes ministrijas piešķirtajiem papildu līdzekļiem, mums pagājušajā sezonā radās iespēja vairāk eksperimentēt. Mēs veicām lielu lēcienu nezināmajā. Sezonas sākumā gribējām, lai katram braucējam būtu jaunas kamanas. Taču iepriekšējā sezona parādīja, ka šādi lēcieni nezināmajā nav īsti labākais olimpiskajā sezonā. Protams, bija muļķīgi neizmantot to iespēju. Es ticu, ka pagājušajā sezonā veiktie eksperimenti nesīs rezultātu pavisam tuvā nākotnē. Būtu lieliski, ja šādas iespējas un papildu finansējums būtu nevis gadu pirms olimpiādes, bet labāk būtu vismaz tādu pašu finansējumu iegūt uz četriem gadiem. Tad, taisot pa vienām kamanām, kā mēs to darām šosezon, var ar laiku atrast īsto risinājumu. Pagājušajā sezonā darījām tā, ka, līdz galam visu nepārbaudot, sākām tās taisīt pilnīgi visiem braucējiem. Tas laikam nebija īsti pareizs virziens.
Sakāt, ka gribētos vēl vairāk treneru izlasei, bet gandrīz katram komandas dalībniekam ir savs treneris!
Tā nu gan vairs nav. Pirms tam izlasei palīdzēja arī Jānis Liepa, kurš vairāk strādāja ar brāļiem [Šiciem], bija Kaspars Dumpis. Tā ka bijām par diviem treneriem vairāk nekā šobrīd. Tai pašā laikā nekas traks nav noticis. Ir tikai nedaudz vairāk darba, režīms piesātinātāks. Gadās reizes, kad nepagūst visu izdarīt līdz galam.
Ko vēl gribētu uzlabot komandas darbā?