Vienlaikus situāciju nevajadzētu dramatizēt. Jau kopš finanšu un ekonomiskās krīzes sākuma ir dominējuši divi ieteikumi tās pārvarēšanai – taupības pasākumi un ekonomikas stimulēšana. Abu vēlēšanu rezultāti liecina, ka pirmais ceļš daudziem eiropiešiem nav pieņemams, un viņi nosliekušies par labu otram variantam. Tā nav nedz drāma, nedz katastrofa, kā to nereti mēģina pasniegt, tas vienkārši ir cits risinājums.
Īpašs gadījums, protams, ir Grieķija, taču arī pat tad, ja taupības pasākumu pretinieku uzvara novedīs pie valsts izstāšanās no eirozonas, valūtas savienību kopumā tas būtiski neietekmēs, jo Grieķijas loma tajā tomēr ir neliela.
Daudz svarīgāka ir sociālistu kandidāta kļūšana par Francijas prezidentu, tomēr nedrīkst aizmirst, ka lai F. Olands varētu īstenot savus solījumus, sociālistiem vēl jāuzvar arī pēc mēneša gaidāmajās parlamenta vēlēšanās. Ja tā notiks, un it īpaši ja arī nākošajās vēlēšanās Vācijā uzvarēs sociāldemokrāti, Eiropu gaida visai būtiskas pārmaiņas, kas patiks vienkāršajiem cilvēkiem, taču nepatiks finanšu institūtiem un lielajiem uzņēmējiem, no kuriem tiks prasīts segt ekonomikas atjaunošanos.
Ir ļoti grūti prognozēt, kādu ietekmi šāda politika, ja tā, protams, tiks īstenota, atstās uz eirozonas ekonomiku kopumā. Kā jau minēju, tas ir tikai cits piedāvājams, iespējams, daudz taisnīgāks attiecībā pret cilvēku vairākumu, kuri nekādi nav vainojami pie krīzes izraisīšanās, un labāks ilgtermiņā, taču īsā un vidējā termiņā tāpat var radīt virkni problēmu, apdraudot eiro stabilitāti. It īpaši tādēļ, ka kreisajiem, atšķirībā no taupības pasākumu aizstāvjiem, eiro un finanšu tirgu stabilitāte nav absolūtā prioritāte.
Ņemot vērā šā brīža situāciju, Latvijai nevajadzētu steigties ar pievienošanos eirozonai. Latvija faktiski jau ir eirozonas valsts, jo lata kurss ir cieši piesaistīts eiro, bet Latvijas Centrālā banka nekādu neatkarīgu politiku neīsteno, savukārt tas, ka faktiski esot eirozonā mēs turpinām uzturēt savu valūtu, sadārdzina izmaksas Latvijas tautsaimniecībai, tādēļ aicinājumi de facto situāciju noformēt arī de iure un pievienoties eirozonai šķiet loģiski. Tajā pašā laikā ļoti reti tiek runāts par to, ka pastāv arī iespēja pārtraukt līdzšinējo peldēšanu pa straumi un atgriezties pie savas valūtas politikas.
Pirms galīgā lēmuma pieņemšanas būtu nepieciešams veikt analīzi, kādi ir iespējamie ieguvumi un zaudējumi gadījumā, ja tiek īstenota neatkarīga valūtas politika, pie kam šo analīzi būtu vēlams uzticēt kādam neatkarīgam institūtam. Šobrīd tiek daudz runāts par eiro priekšrocībām, taču runātāji pārstāv galvenokārt iestādes, kuras vēlas panākt Latvijas pievienošanos eirozonai, kamdēļ pastāv šaubas par viņu objektivitāti.
Pievienošanās eirozonai šobrīd līdzinās loterijai, jo neviens nevar pateikt, kādas pārmaiņas piedzīvos valūtas savienība. Francijas un Vācijas tagad jau atšķirīgie priekšstati par ekonomikas attīstību, ļoti reālā iespēja, ka Grieķija atsakās pildīt savas saistības un izstājas no eirozonas, ekonomiskās problēmas Dienvideiropā, bez tam arī virknē citu Eiropas valstu strauji aug taupības pasākumu pretinieku popularitāte, Īrijā ir gaidāms referendums, par finanšu stabilitātes paktu. Situācija eirozonā ir neskaidra, tādēļ nevajadzētu censties par katru cenu tajā iekļūt, it īpaši ja nav pilnīgas pārliecības, ka Latvija ir gatava šādam solim ilgtermiņā. Tā vietā būtu jāmēģina palielināt ārpus eirozonas esošo ES dalībvalstu ietekme uz eirozonas lēmumiem, jānostabilizē ekonomiskie rādītāji tā, lai tie atbilstu eirozonas prasībām ilgtermiņā, nevis jāizmanto kāds „logs” iekļūšanai valūtas savienībā, un tad arī būs iespējams daudz objektīvāk izvērtēt situāciju.