Vides zinātnieks, biedrības Zaļā brīvība vadītājs Jānis Brizga par jauno Atkritumu apsaimniekošanas plānu ir teicis, ka vides nevalstiskās organizācijas to uzskata par neatbilstošu Latvijas interesēm un ka šis plāns ir pretrunā ar Eiropas Savienības (ES) direktīvā noteikto atkritumu pārvaldības hierarhiju. Vai jūsu viedoklis par šo plānu arī ir tikpat skarbs?
Ir ļoti apsveicami, ka ir atšķirīgi viedokļi. Tas nozīmē, ka ir interese un iedziļināšanās šajā plānā. Ja šīs neatbilstības ir pamatotas un ir iespējami citi labāki risinājumi, tad noteikti vajag par to iestāties. Labprāt uzzinātu, tieši kas kolēģa ieskatā plānā ir tāds, kas neatbilst Latvijas interesēm.
Viens no būtiskākajiem iebildumiem ir tas, ka plānā, kura virsuzdevums ir samazināt atkritumu apjomu, prognozētais atkritumu daudzums 2028. gadā ir būtiski lielāks – par 15%, nekā tas bija 2020. gadā. Tātad plāns paredz atkritumu pieaugumu.
Neviens plāns visbiežāk nav ideāls, tomēr labāk, ka tāds ir, nekā strādāt vispār bez plāna. Atkritumu daudzumu ietekmē dažādi faktori. Piemēram, to apjoms var samazināties, ja paliek mazāk iedzīvotāju vai daudzas rūpnīcas slēdz savu darbību. Atkritumu daudzums ir mainīgs faktors, un es nedomāju, ka plānā minētais ir akmenī iecirsts. Turklāt tas ir arī jautājums par uzskaiti. Atkritumu daudzums palielināsies, ja tie visi tiks vesti uz poligonu un svērti, un būtiski samazināsies šīs jomas pelēkā sfēra. Nav noslēpums, ka pašlaik ne tuvu visiem, tā sakot, atkritumu radītājiem ir noslēgts līgums par to apsaimniekošanu. Tāpēc uzskaitīto atkritumu apjoms pašlaik var būt mazāks, nekā tas ir reāli dzīvē. Pieaugot noslēgto līgumu skaitam, pieaugs uzskaitīto atkritumu apjoms. Mani šajā plānā satrauc kas cits – kāda būs valsts nostāja attiecībā uz dažādu materiālu savākšanu un pārstrādi. Pareizi ir tas, ka ir noteikta ražotāju atbildība atkritumu savākšanā un pārstrādē. Tomēr mums pietrūkst valsts atbalsta tieši otrreizējo izejvielu tālākā izmantošanā. Es minēšu piemēru par riepām. Sākot ar 2021. gada jūliju, riepu savākšanas apjomam ir jāpalielinās no 65% uz 80%, pēc gada uz 85%. Mēs savāksim un pārstrādāsim šīs riepas, iegūstot gumijas granulas. Bet ko ar tām darīt tālāk? Mēs priecātos, ja plānā būtu pateikts, ka valsts kā lielākais ceļu būves pasūtītājs līgumos noteiktu, ka izejmateriālos ir jāizmanto noteikts īpatsvars šo pārstrādes rezultātā iegūto granulu. Citādi mums nav kur likt pārstrādāto produkciju. Tas pats attiecas uz bioloģisku kompostu. Labi, iedzīvotāji sāks šķirot bioloģiskos atkritumus, bet mēs tad sagaidītu no valsts, ka tā nosaka, ka ceļu būvē nogāzēs drīkst izmantot tikai tehnisko kompostu. Citādi, tāpat kā ar pārstrādātajām granulām, mums nebūs ko iesākt ar tehnisko kompostu. Tāpat 2023. gadā mēs sāksim tekstiliju savākšanu un pārstrādi. Gribētos, lai valsts nosaka, ka, piemēram, būvējot dzelzceļa Rail Baltica skaņas izolācijas barjeras, ir jāveic zaļais iepirkums un jāiepērk celtniecības materiāli no otrreiz izmantotiem materiāliem.
Cik pamatots ir satraukums, ka paredzētas investīcijas trim atkritumu dedzināšanas iekārtām, tajā pašā laikā investīcijas vispār neparedzot atkritumu mazināšanai? Vides organizācijas uzskata, ja investīcijas no atkritumu dedzināšanas pārvirzītu uz to mazināšanu, ES vides mērķus izdotos sasniegt daudz ātrāk un efektīvāk.
Mūsu apkures sezona ir pietiekami ilga, un siltuma iegūšana no atkritumu dedzināšanas ir pietiekami būtiska, turklāt te ir aspekts par atkarības no importētajiem resursiem mazināšanu. Es noteikti atbalstu siltumenerģijas iegūšanu no tiem materiāliem, kurus nevar pārstrādāt. Ja runājam par atkritumu mazināšanu, piemēram, iepakojuma jomā, tā jau notiek visu laiku. Kādreiz bija daudz vairāk stikla pudeļu nekā pašlaik, tā ka iepakojuma svara samazināšana notiek nemitīgi. Piemēram, kečupi un majonēzes aizvien vairāk ir plastmasas, nevis stikla iepakojumos un sver daudz mazāk. Te gan jāpiebilst, ka stikls ir simtprocentīgi pārstrādājams, kamēr plastmasas pārstrāde ir daudz sarežģītāka. Līdz ar to, samazinot iepakojuma svaru, mums būs daudz vairāk jāinvestē kompozītplastmasas iepakojuma pārstrādē.
Tad, jūsuprāt, plānam nevar pārmest atkritumu apsaimniekotāju lobiju?
Es atbildēšu tā, kā to mēdz darīt politiķi, – es to nevaru ne apstiprināt, ne noliegt. Attiecībā uz atkritumu mazināšanu es labprāt dzirdētu, kādi tad būtu tie konkrētie pasākumi, kuros būtu jāinvestē, lai atkritumi mazinātos, un kas tos realizēs. Vai tā ir tikai iedzīvotāju izglītošana vai vēl kas cits?
Latvija apglabā bioloģiskos atkritumus vairāk nekā vidēji Eiropā un daudz mazāk pārstrādā. Vai redzat tam iemeslus, un kā to varētu mainīt?
Esmu daudz bijis citās Eiropas valstīs un redzējis, kā notiek šo bioloģisko atkritumu pārstrāde. Taču Latvijā mēs atkal atgriežamies pie manis jau iesākumā uzdotā jautājuma – kur mēs šos pārstrādātos atkritumus liksim? Piemēram, varētu noteikt, ka ceļu būvē un dārzu un parku apzaļumošanā izmanto tikai tehnisko kompostu. Tiklīdz tam būs noiets, tā nebūs problēmas ne savākt atkritumus, ne pārstrādāt. Pašlaik tik daudz skandētais zaļais iepirkums vēl nav kļuvis par ierastu praksi publiskajos iepirkumos. Problēma ir tā, ka atkritumu mazināšana un ceļu apsaimniekošana ir divu dažādu ministriju pārziņā.
Esmu runājusi ar kokrūpniekiem, kuri pauž tās pašas bažas kā jūs. Protams, var pārstrādāt vecās mēbeles, taču kur šos pārstrādātos materiālus liks? Savukārt, ja būs kāda rūpnīca, kas vēlēsies kaut ko ražot tikai no pārstrādātām vecām mēbelēm, jautājums – vai nepārtraukti pietiekamā daudzumā būs izejmateriālu?
Par to satraucas daudzas nozares. Piemēram, tekstiliju jomā 2023. gadā, kad būs obligāta tekstiliju savākšana. Lai uzceltu pārstrādes rūpnīcu, minimālajam savākto tekstiliju apjomam gadā ir jābūt vismaz 5000 tonnu, bet, piemēram, stikla pārstrādes rūpnīcai būtu nepieciešamas vismaz 20 000 tonnu gadā. Turklāt Igaunijā un Lietuvā jau ir ļoti spēcīgas šādas rūpnīcas, un mums nebūtu ekonomiski pamatoti būvēt pašiem. Tajā pašā laikā Latvijā ir rūpnīca, kas pārstrādā t. s. PET pudeles, kas tāda ir vienīgā Baltijā un celt šādu pašu rūpnīcu tuvējās kaimiņvalstīs nebūtu finansiāli lietderīgi. Blakus PET rūpnīcai ir rūpnīca, kas jau ražo nākamo produktu – PET granulas, kas ir produkts ar lielāku pievienoto vērtību. Te ir jāraugās uz sinerģijām, lai mēs paši Latvijā varētu izmantot pieejamās otrreizējās izejvielas un ražotu produktus ar lielāku pievienoto vērtību.
Vai vienmēr atkritumu pārstrāde ir ekonomiski izdevīga?
Te jārunā par ražotāju atbildību, kurš ir atbildīgs par preces tālāko likteni pēc tam, kad tā beigusi kalpot savam pirmreizējam nolūkam. Tas nozīmē, ka ražotājam ir jādomā, lai to ražotu no pēc iespējas pārstrādājamiem materiāliem. Ir jomas, kur valsts atbalsts būtu nepieciešams ar lielāku ietekmi, piemēram, attiecībā uz riepu pārstrādes produktu realizācijas iespējām. Es atkal atgriezīšos pie tā, ka uzņēmējiem lielākais atbalsts būtu zaļais iepirkums.
Cik pamatotas ir cilvēku bažas, ka Latvija varētu pārvērsties par citu valstu atkritumu poligonu, piemēram, sūtot pie mums vecās automašīnas pārstrādei?
Es tikai atgādināšanu, ka otrreizējās izejvielas var ievest pārstrādei, taču nevar ievest atkritumu apglabāšanai poligonos. Tajā pašā laikā Latvijā ik gadu ieved milzīgu daudzumu lietoto apģērbu. Cik tiek pārdots un cik nogulstas poligonos, nevienam īstas skaidrības nav. Tas, ka mums lietoto apģērbu tirgus ir daudz lielāks nekā citur Eiropā, ir fakts.
Ne vienmēr atkritumu pārstrāde ir videi draudzīgāka nekā apglabāšana poligonā. Piemēram, ja no vienas valsts uz citu ar kuģi tiek vests kaut kas pārstrādei, tad atstātā ekoloģiskā pēda ir lielāka nekā tad, ja šīs preces būtu apglabātas poligonā un netiktu izmantots kuģu transports.
Protams, ir jāizvērtē katras darbības pilnais cikls un jāraugās uz kopējo atstāto ekoloģisko nospiedumu un ietekmi. Nevar raudzīties tikai uz apstrādi, neņemot vērā atkritumu transportēšanu līdz tai. Šīs lietas ir jāsabalansē.
Kāds ir jūsu viedoklis par sazvērestību teoriju, ka virzība uz ES Zaļo kursu ir tikai biznesa interešu vadīta un atkritumu apsaimniekošana ir viens no pelnošākajiem biznesiem?
Biznesam ir jābūt pelnošam, citādi nevar būt. Efektīvai atkritumu apsaimniekošanai ir svarīga nozīme un loma kopējā tautsaimniecībā attīstībā un vides aizsardzībā. Mēs gribam dzīvot tīrā un sakoptā vidē, bet jāsaprot, ka tas nav bez maksas un iedzīvotājiem šīs izmaksas ir jāsedz. Minēšu analoģiju – vairums piekrīt viedoklim, ka dzīvot guļbaļķu mājās ir daudz ekoloģiskāk un veselīgāk nekā no citiem materāliem būvētās mājās. Kāpēc mēs visi nedzīvojam guļbaļķu mājās? Tāpēc, ka tas ir daudz dārgāk. Uz visām lietām ir jāraugās pēc samērības principa. Tomēr mans pamata uzskats ir – visu, ko var pārstrādāt, vajag pārstrādāt.
Iedzīvotājus tomēr satrauc tas, ka gadu no gada maksa par atkritumu apsaimniekošanu pieaug, un ir aplēses, ka jau tuvā nākotnē pieaugs maksa par bioloģisko atkritumu šķirošanu.
Maksu par atkritumu apsaimniekošanu veido vairākas komponentes – atkritumu savākšana, infrastruktūra (konteineri), pārstrāde, sadedzināšana un noglabāšana. Tur ietilpst arī dabas resursu nodoklis par atkritumu apglabāšanu, kuru nosaka valsts. Nodoklis ir tādēļ, lai mazinātu atkritumu vešanu uz poligonu. Ja mēs, piemēram, savāktu visas stikla pudeles un pārstrādātu, mums nebūtu jāizrok tik daudz dabas resursu vai jāinvestē jaunās apglabāšanas vietās. Tomēr atkritumu daudzuma mazināšanā visefektīvākais ir censties tos pēc iespējas mazāk radīt un tikai pēc tam seko šķirošana. It kā sīkums, bet atkritumus mazina arī tas, ka mēs uz veikalu ejam ar savu audekla maisiņu. Tāpat man liekas, ka ikvienā privātmājā būtu vajadzīga sava kompostkaste.