Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -1 °C
Daļēji saulains
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris
Strādājot ārzemēs, Ervīns Mozulis ieguva reālu skatījumu uz dzīvi, bet Latvijā atgriezās, lai kļūtu par NBS karavīru

Ar degsmi cīnīties un nesalūzt

"Tagad zinu, ka šī ir mana pareizā izvēle. Trīs mēnešu laikā ne mirkli nav gribējies atgriezties civilajā dzīvē, un, protams, esmu gatavs aizstāvēt Latviju," apliecina Nacionālo bruņoto spēku kareivis Ervīns Mozulis. Trīsdesmit viena gada vecumā viņš piepildījis savu sapni – izvēlējies veidot militāro karjeru, atgriezies Latvijā un šoruden Sauszemes spēku Mehanizētajā kājnieku brigādē Ādažu militārajā bāzē svinīgā ceremonijā nodevis karavīra zvērestu.

Piederības sajūta

Dienestu Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS) šā gada otrajā pusē uzsāka tie Rekrutēšanas un atlases centra kandidāti, kuri sekmīgi izturēja atlasi – tā ietver veselības, fiziskās sagatavotības un IQ un personības pārbaudījumus. Uzsākot savu dienestu, viņi parakstīja līgumu un dienesta gaitas sāka ar militārās pamatapmācības kursu, apgūstot pamatus darbībai ar ieročiem, taktikā, darbā ar karti un kompasu, kā arī pirmās palīdzības sniegšanu, lauka kaujas iemaņas un vairākus citus militārās apmācības priekšmetus.

Pašlaik šajā kursā ir 68 apmācāmie jaunkareivji – gan vīrieši, gan sievietes. Tiesa, sākotnēji viņu bijis vairāk, bet jau pirmajās nedēļās dažiem kļuvis skaidrs, ka militārais dienests nav viņu profesionālais aicinājums. Kā atzīst NBS Militārās pamatapmācības kursa priekšnieks, leitnants Juris Spalva – atkritēju nav daudz, un pirmās nedēļas arī ir izšķirošās, lai izprastu militārās vides būtību un savu vietu tajā. Lūzuma punkts notiek pašā sākumā. Vēlāk lēmums pamest dienestu visbiežāk tiek pieņemts veselības apsvērumu dēļ, kur noteicošais faktors ir fiziskā slodze. Taujāts, kas jaunajiem cilvēkiem ir virzošā motivācija, lai veidotu militāro karjeru, Spalva novērojis: "Viens no motivējošiem aspektiem ir patriotisms. Šajā kursā ir vairāki kursanti, kuri speciāli atgriezušies no ārzemēm, lai dienētu bruņotajos spēkos." Starp viņiem ir arī Ervīns Mozulis, kurš pēc 10 Lielbritānijā pavadītiem gadiem, vēl ārzemēs būdams, šopavasar pieteicies Nacionālo bruņoto spēku Rekrutēšanas un atlases centrā un nu kopš šāgada 5. augusta ikdienu vada formastērpā. Spalva viņu raksturo kā centīgu kursantu, kam piemīt degsme cīnīties – arī grūtos pārbaudījumos, kādi bijuši mežā, pilnā ekipējumā, viņš nesalūst.

Ervīns Mozulis uz tikšanos ierodas smaidīgs un atvērts sarunai: "Te ir forši, te valda tāda ģimeniska piederības sajūta tik lielai organizācijai kā Latvijas armija. Neesmu vīlies, domas atteikties no militārā dienesta tiešām nav." Ervīns ir dobelnieks, pabeidzis Dobeles 1. vidusskolu, bet interesi par militāro jomu saista ar tēvu. Viņš stāsta: "Ar tēvu esmu daudz runājis par militārām lietām, viņš pats savulaik dienēja Krasnodarā, dienestā viņam labi gāja ar šaušanu. Tēvs man rādīja vecos albumus ar fotogrāfijām par savām dienesta gaitām. Un es 12 gadu vecumā iestājos jaunsargos, tas bija spontāns lēmums, lai gan – dzīvojām 300 metru attālumā no Dobeles Zemessardzes 51. bataljona lokācijas vietas. Uzzināju, ka Jaunsardzē ir interesantas mācības mežā, notiek šaušanas nodarbības – jau pirmajā nodarbībā dabūju šaut ar kalašņikovu AK-47. Tas iedeva pirmo adrenalīnu. Atceros, pirmais pārgājiens bija uz Gardenes poligonu kādus piecus sešus kilometrus. Man tas vienmēr ir paticis. Arī disciplīna man patīk." Ervīns gan atzīst, ka skolas laikā nav bijis cītīgs fizkultūras stundu apmeklētājs: "Vairāk bija interese ne tieši par aktīvo sportu, bet fiziskajām aktivitātēm, atrodoties dabā, – pārgājieni, skriešana. Pēc tam aizgāju uz valsts aizsardzības mācībām, bet nāca tie pusaudža 16 un 17 gadi... Pat nevaru pateikt iemeslu, kāpēc to visu nepabeidzu."


Svešumā arvien grūtāk

Ervīns atzīst – pēc vidusskolas beigšanas 2008. gadā viņa fiziskā sagatavotība bijusi štruntīga, lai pretendētu uz profesionālo dienestu. "Patlaban šķiet, ka toreiz es sevi novērtēju mazliet par zemu. Tolaik man arī nebija motivācijas tālāk mācīties, jo studiju budžeta grupā es nebūtu ticis un negribēju arī ņemt lielus studiju kredītus. Ar kredītiem un bez motivācijas – tas man negāja kopā. Gadu gaitā daudz ko esmu pārdomājis, tagad uzskatu – nebija reāla skatījuma uz dzīvi, bišķi tāds muļķis biju," tagad smej Ervīns.

Viņa māsa jau dzīvoja, strādāja Lielbritānijā, un 2010. gadā arī Ervīns devās prom no Latvijas. Aizbraucis uz Skotiju: "Zeme tiešām ir skaista, ir, ko redzēt, bet pirmais darbs bija zāles pļaušana. Pēc trim nedēļām sapratu – tā nav mana vieta, kaut nopelnīt varēja. Ja strādā, visur var nopelnīt." Ervīns devies pie māsas uz Krouliju Londonas piepilsētā. Pastrādājis viesnīcā, uzkopjot numuriņus: "Briesmīgs darbs, nevienam neiesaku. Uzrakstīju CV un aizgāju strādāt uz paku piegādes kompāniju Hermes. Tur nostrādāju septiņus gadus. Sākumā angļu valodā nesapratu ne vārda, bet, tā kā biju tur vienīgais latvietis, nācās mācīties. Pusgadā valodu apguvu, tiku strādāt par maiņas vadītāju asistentu, tad jau par maiņas menedžeri. Pienākumu bija ļoti daudz, galvenie – sekot līdzi produktivitātei, tam, lai pakas nonāk galamērķī laikus, arī darba grafiku sastādīšana darbiniekiem. Alga bija pieklājīga."

Paralēli Ervīns darīja vēl vienu darbu. Šis uzņēmums paplašinājās, vakancēs bija astoņas jaunas pozīcijas ar labu atalgojumu un dienesta mašīnu, Ervīns bija gatavs uzņemties jaunos pienākumus un neoficiāli tos jau arī pildīja, bet pēkšņi viņam izteica pretenziju – neesot atbilstošas kvalifikācijas! "Un tad atnāk viens no bosiem un palūdz, lai apmācu astoņus jaunos darbiniekus! To nevarēju saprast. Kvalifikācijas nav, skaitos nekompetents, bet jāmāca citi. Tas man bija 15 minūšu jautājums, lai uzrakstītu atlūgumu," savu reakciju par netaisnību neslēpj Ervīns. 

Viņš aizgāja strādāt uz līdzīga profila uzņēmumu DHL Global Forwarding. "Darbs bija Birmingemas lidostā, sākumā pastrādāju uz autoiekrāvēja, krāvām dažādas kravas lidmašīnās. Tad jau koordinēju kravas lidmašīnu kustību, laikus un pārvadājamās kravas svaru. Kārtoju muitas dokumentus. Ļoti interesants darbs. Man arī sanāca vairāk brīvdienu, uz Latviju braucu piecas sešas reizes gadā. Un ar katru reizi bija arvien grūtāk atgriezties Anglijā. Vilka atpakaļ, es zināju, ka reiz pienāks tā diena, kad atgriezīšos Latvijā pavisam. Bet no šīs darbavietas aizgāju, saglabājot ļoti labas attiecības, kolēģi pat uztaisīja man atvadu ballīti. Es svinēju, viņi – ne," pasmaida Ervīns.

Latvijas armijas attīstībai viņš sekojis līdzi visu svešumā pavadīto laiku. "Lasīju, ka armijai ir jaudīgāka tehnika, vairāk cilvēku, lielākas izaugsmes iespējas. Sapratu – vienu dienu es tur būšu! Pavasarī piezvanīju uz Rekrutēšanas un atlases centru, man palūdza uzrakstīt pieteikumu. To uzrakstīju pa nakti darbā un plkst. 11 no rīta jau saņēmu atbildi, ka 22. aprīlī man jāierodas Rekrutēšanas centrā," stāsta Ervīns, viņš turpina: "Šoreiz fiziskā sagatavotība nebiedēja. Anglijā strādājot, apmeklēju sporta zāli, no rītiem pēc naktsmaiņas jau kādu laiku biju sācis skriet, pievilkties, savus rezultātus salīdzināju ar armijas normatīviem. Paskatījos – varu, tātad jāpiesakās, vairs nevilcinoties." Covid-19 situācijas dēļ jaunais puisis gan Latvijā nokļuvis vēlāk, nekā paredzēts. Latvijā ieradies maija beigās, uz atlasi nokļuvis jūlijā. Un to izturējis. 


Es, Latvijas karavīrs

Vecāki Ervīna izvēli akceptējuši ar pozitīvām emocijām. Jau tas vien, ka dēls atgriezies Latvijā! Par iesaukuma dienu Ervīnam uztraukuma nav bijis – saraksts ar mantām, kas ņemamas līdzi, zināms, un patiesībā nekas daudz nav vajadzīgs, ar sporta tērpu pietiek. Militārās pamatapmācības kursa laikā arī mobilais tālrunis ir lieks.

Noslogojums ir liels. Dienas režīms šāds: plkst. 7 celšanās, tad skriešana, vingrinājumi, rīta higiēna, brokastis, apmācība, pusdienas, apmācība, vēl apmācība, vakarā – fiziskie treniņi, vakariņas, vakara pastaiga garnizonā. Naktsmiers ap plkst. 22. "Pirmās dienas bija diezgan vieglas, tajās pie disciplīnas radina. Ar disciplīnas nepieņemšanu tad tā "sportošana" arī sākas," pasmaida jaunais kareivis, bet viņam ar to neesot problēmu. "Baro šeit ļoti labi, pusdienas garšīgas. Ēdnīcā ir zviedru galds, izvēlies, ko gribi. Trijos mēnešos esmu pieņēmies svarā par 11 kilogramiem, tik laba ir virtuve," joprojām kalsnais Ervīns atkal smaida. Arī fiziskie pārbaudījumi viņu nebiedē. Piemēram, kross – trīs, piecus vai septiņus kilometrus, vai maršs dažādos apvidos pilnā ekipējumā – 15 kilogrami plus ieroča, uzkabes un ķiveres svars. "Es tās nesaucu par grūtībām. Ja esmu atnācis uz militāro dienestu, tad loģiski, ka viegli nebūs. Ja noskrien tādu kārtīgu maršu, kur simts reizes esi jau domājis padoties, bet nepadevies, tad ir gandarījums par sevi. Es to varu! Un tad gribas paskatīties, cik vēl es varu. Pārbaudīt sevi – es varu, un tad jau tāds vārds kā "nevaru" vai "negribu" vairs neeksistē," atzīst Ervīns. Viņa kursā pašlaik dien arī septiņas sievietes. Ervīns neslēpj: "Kādreiz var tikai pabrīnīties, ko sievietes spēj! Armija nav tikai vīriešu lieta – ne šajā gadsimtā." Savstarpējās attiecības ar dienesta biedriem, kuri gandrīz visi vecuma ziņā ir gados jaunāki, Ervīns vērtē kā savu otro ģimeni – motivācijas, savstarpējās palīdzēšanas ziņā. "Jau no pirmās nedēļas ir sajūta, ka šos cilvēkus esmu pazinis gadiem un ar viņiem varu runāt par jebko."

31. oktobrī, noslēdzot apmācību pirmo līmeni, Ervīns Mozulis kopā ar pārējiem dienesta biedriem Ādažu militārās bāzes parādes laukumā nodeva karavīra zvērestu. Svinīgajā ceremonijā jaunos karavīrus sveica Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes komandieris, pulkvedis Sandris Gaugers. "Uzrunas bija ļoti iedvesmojošas, par to, kas mēs pēc šī zvēresta būsim, kādiem mums jābūt sabiedrības acīs, ko mēs aizsargājam. Tika uzsvērtas karavīra vērtības. Zvēresta brīdis bija emocionāls, tobrīd domāju – lūk, es, Latvijas karavīrs, stāvu šai vietā, par ko sapņoju savos 12 gados. Himnas laikā paraudzījos debesīs, un – jā, man bija lepnums par sevi. Forša sajūta. Bet lepnumam vienmēr ir jābūt, citādi grūtāk motivēt sevi. Vienmēr vajag mērķi izvirzīt, uz kuru tiekties. Astoņpadsmit gados man vēl nebija mērķa, tāpēc tā mētājos. Tagad nekļūdīgi zinu, ka šī ir mana pareizā izvēle," stingri nosaka Ervīns.

Viņš pats novērojis, ka dienesta biedrus izšķirties par labu karavīra profesijai mudinājuši dažādi argumenti – gan fiziskās izturības pārbaužu azarts, gan, piemēram, aizraušanās ar peintbolu, tomēr vairāk vai mazāk tas, ka šajā profesijā nav rutīnas. "Katru dienu ir jauni izaicinājumi un pārbaudījumi. Tas arī man ir svarīgi, lai gan par darbu šo ne reizi neesmu nosaucis. Tas ir dzīvesveids. Ar apziņu, ka ir prestiži būt Latvijas karavīram," uzskata Ervīns. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Intervijas

Vairāk Intervijas


Ražošana

Vairāk Ražošana


Karjera

Vairāk Karjera


Pasaulē

Vairāk Pasaulē


Īpašums

Vairāk Īpašums


Finanses

Vairāk Finanses