Globālā konkurētspēja cīnās ar izaicinājumiem

Trūkumi produktivitātē

Kā dokumenta ievadā norāda ziņojuma autori, pasaule šobrīd atrodas sociālā, vides un ekonomiskā lūzuma punktā. Lēna ekonomiskā izaugsme, pieaugošā nevienlīdzība un paātrinātās klimata izmaiņas rada apstākļus pretestībai kapitālismam, globalizācijai, tehnoloģijām un šībrīža elitei. Starptautiskajā pārvaldības sistēmā ir radušās nopietnas problēmas, bet papildu nedrošību rada pieaugošā tirdzniecības un ģeopolitiskā spriedze. Visi kopā šie faktori kavē investīcijas un rada virkni citu risku – iespējamus traucējumus globālo piegāžu ķēdēs, pēkšņus cenu kāpumus vai problēmas ar nozīmīgu resursu pieejamību.

Par vienu no būtiskiem šādas situācijas iemesliem savukārt atzīti "pastāvīgie trūkumi produktivitātes pieaugumu virzošajos faktoros". Norādīts, ka gan attīstītajās, gan attīstības valstīs produktivitātes kāpums sācis palēnināties 2000. gadā un kritums turpinās arī pēc iepriekšējās desmitgades beigās piedzīvotās krīzes. Tā laika posmā no 2000. līdz 2007. gadam "kopējā produktivitātes faktora" (izejvielu, citu resursu, darbaspēka, rūpniecības produkcijas u. c.) izaugsme bija 1% attīstītajās un 2,8% attīstības valstīs, bet laika posmā no 2011. līdz 2016. gadam – vairs tikai 0,3% attīstītajās un 1,3% attīstības ekonomikās.

Tāpat palēninājusies arī investīciju aktivitāte – kā galvenie iemesli šeit minēti investīciju ilgstoša novēlota ietekme, ko papildina kopējā nenoteiktība, zems pieprasījums un stingrāki kreditēšanas nosacījumi. Tāpat daudzas no strukturālajām reformām, kuras politikas veidotāji solīja 2009. gada globālās finanšu krīzes laikā un kas bija paredzētas produktivitātes atjaunošanai, tiek īstenotas vai nu ierobežotā apjomā, vai netiek realizētas vispār. Arī naudas iepludināšana ekonomikā, ko īsteno pasaules četras lielākās centrālās bankas, iespējams, ir veicinājusi kapitāla novirzīšanu uz finanšu tirgu, nevis produktivitāti uzlabojošus ieguldījumus, atzīst PEF.

Secinājumu sadaļā savukārt norādīts, ka politikas veidotājiem monetārās politikas vietā daudz lielāka uzmanība ir jāpievērš tādiem virzieniem kā infrastruktūra, cilvēkkapitāls un inovatīvu risinājumu attīstība. Secināts, ka līdzsvara atrašana starp tehnoloģijām un cilvēkkapitālu būs kritiski svarīga produktivitātes izaugsmes nodrošināšanai nākamajā desmitgadē un attiecīgi šim jautājumam jāpievērš liela uzmanība. Īpaši uzsvērta nepieciešamība mazināt nevienlīdzību, atgādinot – 46% pasaules iedzīvotāju spiesti iztikt ar summu, kas mazāka par 5,5 ASV dolāriem dienā, un nespēj nodrošināt savas pamata vajadzības, tostarp 826 miljoni cilvēku cieš badu. Bez ievērības, protams, nav atstāta arī ekoloģija, secinot, ka ekoloģiski ilgtspējīgs un vienlaikus ekonomiski augošs modelis ir pilnībā iespējams. Vienlaikus gan piebilsts, ka šajā virzienā šobrīd iet pavisam neliels skaits pasaules valstu.