Kā vērtējat, vai Latvijā strādājošie uzņēmumi ir pietiekami inovatīvi XXI gadsimta situācijai?
Ir inovatīvi uzņēmumi, kas spēj startēt globālajos tirgos un ātri sasniegt ievērojamus apgrozījumus. Šādi uzņēmumi ir dažādās nozarēs, to vidū informācijas tehnoloģiju jomā, būvniecībā, enerģētikā, finanšu tehnoloģiju sektorā. Taču inovatīvo uzņēmumu masa Latvijā ir nepietiekama. Latvija atpaliek no daudzām citām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm un ierindojas ceturtajā vietā no beigām, aiz Latvijas ir tikai Horvātija, Bulgārija un Rumānija. Tas liek mums, valdībai, nopietni domāt, kā mēs risinām inovāciju attīstības jautājumu. Latvijas uzņēmumu investīcijas pētniecībā un attīstībā rāda, ka neesam sasnieguši inovāciju mērķi, izsakot to procentos no iekšzemes kopprodukta (IKP). Statistikas datus gan bieži kritizē, taču tendenci tie parāda, un šī tendence ir, ka uzņēmumu investīcijas pētniecībā un attīstībā strauji nepieaug.
Ir vairākas lietas, ko valdība gatavojas darīt, un te ir runa par vērienīgu pasākumu kopumu.
Runājat par šā gada aktualitāti – nodokļu reformu?
Nodokļu reforma ir fundamentāla reforma. No valdības puses ir milzīgs risks, bet tiek dots arī ļoti būtisks signāls uzņēmējiem par to, ka mums ir būtiski tas, lai uzņēmēji investētu uzņēmumu attīstībā. Lēts darbaspēks vairs nevienu neinteresē. Lēts darbaspēks varbūt nedaudz balsta industriālo attīstību, varbūt nedaudz palīdz kāpt reģionu ekonomikai, bet skaidrs, ka rit pēdējie gadi, kuros lētajam darbaspēkam ir būtiska nozīme, un problēma tā, ka Latvijā nav pietiekama skaita inovatīvu uzņēmumu, ar kuriem kāds gribētu sadarboties un investēt.
Jāuzsver, ka nodokļu reforma vērsta uz to, lai stimulētu uzņēmumus investēt pašu kapitālā.
Ieviešot uzņēmumu ienākuma nodokļa 0% likmi reinvestētajai peļņai?
Jā. Prioritāte ir Latvijas uzņēmumu finanšu kapacitātes stiprināšana. Te ir divi mērķi – viens mērķis ir, lai uzņēmumi varētu investēt produktos un pakalpojumos, efektivitātē un cilvēkresursos, otrs mērķis saistīts ar uzņēmumu spēju aizņemties naudu. Ja uzņēmumiem ir laba nodrošinājuma bāze, tad uzņēmumi ir labi partneri bankām. Ir jāpiemin arī milzīgais valdības inovāciju atbalsta mehānisms, kopumā inovāciju portfelis ir 195 miljoni eiro, un te ir tādi projekti kā, teiksim, kompetenču centru atbalsts, atbalsts pētniecībai un inovatīvu iekārtu iegādei, tehnoloģiju pārnese, jaunu produktu ieviešana ražošanā, uzņēmējdarbības motivācijas programmas, nodarbināto apmācības, un mērķis ir stimulēt uzņēmumu vēlmi ieguldīt inovatīvos risinājumos. Tā nav valdības iegriba, bet globālu notikumu diktēta rīcība. Mums visiem ir svarīgi saprast tehnoloģiskās izmaiņas, ko nes tā dēvētā ceturtā industriālā revolūcija – tas nav tikai internets kā saziņas līdzeklis un informācijas krātuve, tas ir daudz plašāks moderno tehnoloģiju kopums un pārmaiņas, ko rada ļoti plaši interneta pielietojuma varianti, piemēram, valsts e-pārvalde.
Mēdz sacīt, ka jaunais, vērtīgais derīgais izraktenis ir dati, un dati ir arī lielākais ienākumu avots.
Tas Latvijas un citu valstu valdību nostāda izaicinājuma priekšā, vai valstij būt atvērtai globālajiem izaicinājumiem, vai arī virzīties protekcionisma virzienā un teikt – mēs kādu laiku gribam pasargāt savu vietējo tirgu.
Inovācijas jāuztver kā viens no ilgtspējas balstiem?
Ilgtspējas vērtēšanas kritēriji mainās. Līdz šim galvenie jautājumi bija stratēģija, tirgus attiecības, darba vide, attieksme pret vidi kopumā. Tie ir būtiski jautājumi, bet, ja mēs runājam par uzņēmumu inovētspēju, tad jāiekļauj jauni indeksi, kas saistīti ar to, kā novērtēt uzņēmumu spēju adaptēties jaunajiem, lielajiem izaicinājumiem. Lielākais izaicinājums ir, kā uzņēmumam ar pēc iespējas mazākiem ieguldījumiem adaptēties jaunajā situācijā, eksistēt un sekmīgi piedāvāt savus produktus un pakalpojumus.
Ļoti svarīgs faktors ir ieguldījumi cilvēkkapitālā. Pārmaiņas ieviesušas dienaskārtībā to, ka jādomā par spēcīgām darbinieku komandām, kas spēj adekvāti novērtēt situāciju un pieņemt adekvātus lēmumus, uzņēmumiem svarīgs ir ieguldījums talantos un to komandās. Cilvēkkapitāla attīstība ir ļoti būtiska un kļūst vēl aizvien būtiskāka.
Tāpat svarīgi ir ieguldījumi izpētē un attīstībā, kas paredz, ka uzņēmums strādā pie tā, lai savu piedāvājumu tirgū adaptētu jaunajos apstākļos. Vēl viens būtisks jautājums ir digitālie risinājumi. Ir zināms, ka digitālie risinājumi ļauj efektivizēt uzņēmuma darbību par 30%, turklāt bieži rada jaunus notikumus industrijā. Trīs faktori – cilvēkkapitāla attīstība, pētniecība un digitālie risinājumi – ir tie, uz kuriem mēs aicinām.
Jāpiemin, ka Ekonomikas ministrija strādā pie konkurētspējas un produktivitātes monitoringa institūcijas izveides. Eiropas Komisijas rekomendācija ir izveidot attiecīgu padomi un zinātnisku institūciju. Tā ir rekomendācija visām ES dalībvalstīm, un arī Latvijai šis ceļš jāiet. Mēs esam konsultējušies ar NB8 formāta valstīm (NB8 jeb Nordic–Baltic Eight ietilpst Dānija, Igaunija, Islande, Latvija, Lietuva, Norvēģija, Somija un Zviedrija – red.). Pamatā visām ir šādas institūcijas. Rezumējot jāteic, mums, pirmkārt, jādod būtisks un strukturēts impulss izmaiņām, otrkārt, mums jāmonitorē notiekošie procesi, jo te nav iespējams izveidot milzīgu valsts programmu. Nacionālais attīstības plāns ir piemērs tam, ka tika izdomāts un uz papīra uzrakstīts, kā notiks valsts attīstība, bet dzīve aizvirzīja citā virzienā.
Jūsuprāt, uzņēmēju vidē ir pietiekami inovatīvu ideju un pietrūkst vienīgi valsts atbalsta to īstenošanai, vai arī inovatīvu ideju nav daudz?
Latvijā inovatīvām idejām daudz lielākā apjomā būtu jārodas universitātēs, patlaban tieši universitātēm vajadzētu būt inovatīvo ideju avotiem.
Latvijā fundamentāla problēma ir tā, ka izglītības sistēma risina tikai pašai izglītības sistēmai vien zināmus mērķus, kas atrodas tālu no kopējām tirgus vajadzībām.
Ir gan arī pozitīvi piemēri. Te varu minēt Rīgas Tehnisko universitāti (RTU). Redzams, ka RTU domā, piemēram, par studentu jaunuzņēmumiem. Mēs gan redzam arī to, ka jauniešiem, kuri pretendē uz kļūšanu par RTU un citu augstskolu studentiem, ir neiedomājami vājas zināšanas STEM mācību priekšmetos, respektīvi, matemātikā, fizikā, bioloģijā, ķīmijā, un tā ir milzīga problēma. Radošums ir ļoti svarīgs, bet radošums jābalsta zināšanās. Jābūt arī zināšanām par situāciju tirgū, nepietiek ar to, ka radusies skaista ideja, jo skaistās idejas jāspēj transformēt tirgū pieprasītā un reāli pielietojamā rezultātā.
Mēs arī trīs ministru Nodarbinātības padomē, kurā darbojos kopā ar labklājības ministru un ar izglītības un zinātnes ministru, spriežam par to, kā veicināt ideju rašanos Latvijas universitātēs, un te es domāju gan par nacionālā līmeņa universitātēm, kas runātu par nacionālo nozaru attīstību, gan par reģionālajām universitātēm un augstskolām, kurām vajadzētu aktīvi piedalīties reģionu ekonomiskajā izaugsmē.
Tieši universitātēm vajadzētu būt tām, kas uzņēmējdarbības videi dod impulsu pārmaiņām inovāciju virzienā.
Varbūt problēma tā, ka daudzi cilvēki, kuri strādā universitātēs, ir ļoti zinoši akadēmiskajā aspektā, bet ir tālu no biznesa vides?
Ārvalstu universitāšu pieredze rāda, ka universitātēm ļoti svarīga ir augsta kapacitāte fundamentālajās zinātnēs, kas universitātei ļauj iegūt augstu vietu starptautiska mēroga reitingu topā. Diemžēl Latvijas augstskolas ir tālu no pirmā desmitnieka, varam runāt par sesto septīto simtu, un arī tas Latviju padara garlaicīgu investoriem. Jāsaprot, ka mēs dzīvojam laikā, kurā galvenokārt interesē idejas, respektīvi, cilvēki ar idejām, nevis lēts darbaspēks, un tieši universitātes daudzās valstīs ir tā vide, kur uz strukturētas bāzes rodas idejas. Paralēli fundamentālajām zinātnēm universitātēm svarīgi ir arī tā dēvētie lietišķie pētījumi. Universitāšu atbildība ir domāt par to, kā fundamentālos pētījumus var izmantot valsts attīstībai, teiksim, tautsaimniecībā.
Protams, zinātnieki nav jāpārvērš par uzņēmējiem, zinātnieka domāšana un uzņēmēja domāšana pēc būtības atšķiras – zinātnieks ir zinātkārs, uzņēmējs izmanto iespējas, bet tieši tāpēc ļoti svarīga ir zinātnieku un uzņēmēju sadarbība, zinātniekiem definējot – te ir iespējas, un uzņēmējiem meklējot veidus, kā šīs, zinātnieka norādītās iespējas materializēt reālos ekonomiskos panākumos.
Zinātnieku un uzņēmēju sadarbība ir tas ķēdes posms, kura Latvijā, situāciju kopumā vērtējot, iztrūkst.
Taču universitātes pārstāvjiem būtu jāizvērtē, kāpēc vispār notiek fundamentālie pētījumi, ko tie var dot reālās ekonomikas sektoram, jāsaprot, kas šim sektoram vajadzīgs, un tad jāiesaista zinātnieki lietišķajos pētījumos, lai šī lietišķo pētījumu programma piedalītos to jautājumu, kurus risina reālais ekonomikas sektors, atrisināšanā.
Gribu minēt vienu konkrētu pozitīvo piemēru par Rīgas Ekonomikas augstskolu un ekonomikas pētnieku Arni Sauku. Ļoti īsā laikā Arnis Sauka kļuvis ne tikai par Latvijas mērogā, bet arī globālā mērogā augsti vērtētu ekspertu ēnu ekonomikas izpētē.
Jā, tā ir, varu vienīgi piekrist.
Atceros, kad sāku darboties politikā, austriešu profesors Šneiders bija absolūta autoritāte ēnu ekonomikas pētniecībā. Tagad par autoritatīviem tiek atzīti ne tikai profesora Šneidera pētījumi, bet arī Arņa Saukas kopā ar Tāli Putniņu veiktie ēnu ekonomikas pētījumi. Pētījums, ko Arnis Sauka maijā prezentēja par ēnu ekonomiku būvniecībā, bija izcili analītisks, un mums, politikas veidotājiem, šis pētījums palīdz redzēt, ko vajadzētu darīt, lai konstatētās problēmas risinātu.
Latvijai inovāciju jomā ir vērts ko aizgūt no Lietuvas un Igaunijas?
Ja runājam par inovētspēju, tad Igaunija Latvijai ir tālu priekšā, bet Lietuva tikai nedaudz apsteidz Latviju. Tāpēc Latvijai paraugs no mūsu Baltijas kaimiņvalstīm varētu būt Igaunija, un ļoti būtisks faktors te ir Igaunijas inovētspēja valsts pārvalde, respektīvi, e-pārvalde. Igaunijā ir daudz augstāka e-pārvaldes lietojamība nekā Latvijā. Igaunijā e-pārvaldi saziņā ar valsti lieto aptuveni 80%, Latvijā – aptuveni 36% iedzīvotāju. Tā ir būtiska atšķirība, kas liecina, ka Igaunijā e-pārvaldei ir daudz augstāks efektivitātes līmenis. Igaunija uz e-pārvaldes attīstību ir koncentrējusies daudz ātrāk un mērķtiecīgāk nekā Latvija.
Pēdējā laikā bieži tiek pieminēts Igaunijas Valsts ieņēmumu dienests (VID), kas ir, jāteic, pat nedaudz paramilitarizēta organizācija, kura cīnās ar ekonomiskajiem noziegumiem. Latvijas VID ir ap četriem tūkstošiem darbinieku – nu jau nedaudz mazāk, bet tik un tā ir milzīgs darbinieku skaits, Igaunijas VID pēc inovāciju un digitālo sistēmu ieviešanas ir aptuveni pusotra tūkstoša darbinieku, un Igaunijas VID koncentrējas uz tirgus analīzi, uzņēmēju atbalstu un nodokļu iekasēšanu, kopumā tā ir pilnīgi cita pieeja nekā VID Latvijā. Ēnu ekonomikas pētījumi rāda, ka Latvijā joprojām saglabājas ēnu ekonomikas toksiskais līmenis – ap 20% no IKP, bet Igaunijā tiek runāts par gandrīz divreiz zemāku ēnu ekonomikas līmeni, un tā ir būtiska divu Baltijas kaimiņvalstu atšķirība.
Jaunuzņēmumu darbības atbalsta likums, kas stājies spēkā no šā gada 1. janvāra, varētu veicināt inovācijas Latvijā?
Nešaubīgi. Patlaban jaunuzņēmumi jau izveidoti dažādās nozarēs, bet ievērojami liela daļa darbojas informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomā. Būtisks ir arī finanšu tehnoloģiju sektors, un, manuprāt, Latvija vismaz reģionālajā mērogā var kļūt par līdervalsti finanšu tehnoloģiju jomā. Jāpiebilst, ka aktuāls jautājums ir par to, kā atbalstīt zinātniskas ievirzes jaunuzņēmumus, un tāpat tiek diskutēts par to, ko darīt ar industriālajiem jaunuzņēmumiem.
Jāteic, ka ķēdes posms, kura mums patlaban iztrūkst, vērtējot inovatīvu uzņēmumu attīstības iespējas, ir pašvaldību iesaiste. Piemēram, Zviedrijā, kur ir ļoti attīstīta zinātnes parku un biznesa inkubatoru sistēma, visā šajā sistēmā ļoti būtisks spēlētājs ir tieši pašvaldības. Valdība, universitātes, privātais sektors un pašvaldības cieši sadarbojas. Zviedrijā pašvaldības pat sacenšas par to, kuras teritorijā dzīvo un dzīvos vairāk talantīgu cilvēku, kuriem ir inovatīvas idejas.
Kāpēc Latvijā pašvaldību iesaiste inovāciju attīstībā ir niecīgāka nekā varētu vēlēties?
Nevar teikt, ka Latvijā vispār neviena pašvaldība nedomā par inovācijām. Ventspilī, piemēram, vērojama nopietna inovāciju attīstība. Rīgā gan ir pilnīgi pretēja situācija – Rīga neiesaistās inovāciju jautājumos, lai gan tieši Rīga kā Baltijas mērogā vērienīga pilsēta varētu būt viens no lielākajiem inovāciju centriem, Rīgas pašvaldības iesaiste inovāciju attīstībā varētu būt daudz nopietnāka un izpausties rūpēs par to, lai Rīgā dzīvotu liels skaits cilvēku ar inovatīvām idejām.
No reģionu pilsētām es vēlos nosaukt trīs – jau minētajā Ventspilī augstskola apliecina prasmi darboties ne tikai kā Ventspils attīstības dzinējspēks, bet kā visas Kurzemes attīstības dzinējspēks. Otra ir Valmiera ar tur esošo Vidzemes Augstskolu, un domāju, ka nākotnē Vidzemes Augstskola iesaistīsies ekonomiskās kopienas attīstībā. Trešā ir Daugavpils, un īpaši jāuzsver Daugavpils Universitātes loma. Daugavpils Universitāte ir sava ceļa meklējumos, bet apsveicama ir vēlme inovācijas attīstīt.
Taču Rīgai vajadzētu dot vislielāko ieguldījumu, Rīgai vajadzētu koordinēt arī Lielrīgas kopienu, kas patlaban vairāk koncentrējas uz guļamrajonu infrastruktūras veidošanu, nevis inovācijas veicinošu vidi. Tieši Rīgai vajadzētu uzņemties vadošo lomu, aicināt kopā kopienas un diskutēt par to, kādai jābūt nepieciešamajai infrastruktūrai, jo pašvaldību iesaistīšanās tajā, lai nodrošinātu talantīgu cilvēku klātbūtni, ir ļoti būtiska.