Pabeidzot vidusskolu, jaunajam cilvēkam bija skaidrs savas profesionālās darbības virziens – viņš turpinās ģimenes tradīcijas, attīstot mammas Andas Vīgantes uzņēmumu Anda-2. Veiksmīgi pārvarējusi pagājušā gadsimta 90. gadu juku laikus, arī šī gadsimta ekonomisko krīzi, kad uz pusi samazinājušies ieņēmumi un nācies pat samazināt darbinieku skaitu, tagad Vīgante teic – bez dēla iniciatīvas un ieguldījuma, bez mūsdienu jaunatnei raksturīgās racionālās pieejas biznesam diez vai uzņēmums veiksmīgi pastāvētu.
Nejauši, bet likumsakarīgi
Raivis Grīvītis izrāda ražošanas telpas un noliktavu, kur glabājas gleznu, rokdarbu, fotogrāfiju un citu piemiņas zīmju ierāmēšanai nepieciešamie materiāli. Darbnīcas kolekcijā ir aptuveni 800 dažādu koka, alumīnija un plastmasas rāmju profilu. Tos pasūta galvenokārt Itālijā un Spānijā."Ierāmēšanai visbiežāk izmanto priedes koku. Šie rāmji ir izgatavoti rūpnieciski – arī ar grieztajiem ornamentiem, taču profilus krāso ar rokām. Itāļi ir lielākie rāmju ražotāji ar savām tradīcijām, kas šajā nozarē strādā paaudžu paaudzēs," stāsta Raivis.
Darbnīcā trīs metrus garos rāmju profilus piegriež atbilstoši pasūtījuma izmēram. Ražošanas vadītājs stāsta, ka lielākā izgatavotā rāmja izmērs bijis 2,60 reiz 1,40 metri, paredzēts sena gobelēna ierāmēšanai: "Mums nav standarta izmēru, rāmjus izgatavojam pēc pasūtījuma. Savukārt no lielo rāmju atgriezumiem top mazie, ko pasūtītājs var izvēlēties kā gatavus." Raivis rāda paspartū griešanas mašīnu – tas ir datorizēts darbgalds, ar ko piegriež kartonu ierāmējamā darba pamatam. Iekārta var izgriezt dažādas formas, bet speciāls nazis kartonā izveidot reljefu 45 grādu leņķī. Paspartū var kombinēt arī vairākos slāņos. Tam ir vairākas funkcijas – aizsargāt mākslas darbu no stikla un radīt tam telpu, kā arī paspilgtināt, izcelt darbu.
Investīciju veikuši aptuveni pirms trim gadiem, un Raivis ir gandarīts, jo citās Latvijas ierāmēšanas darbnīcās ar datorizētām iekārtām nestrādā. "Iekārta sevi ir atpelnījusi. Tā ir ļoti labs darbinieks – par to nav jāveic sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, tā strādā vienmēr, kad vajag, un neslimo," pajoko Vīgante, bet Raivis demonstrē iekārtas tehniskās iespējas un galarezultātu, kas vislabāk novērtējams jau ierāmētā darbā.
Taujāts, kur apguvis ierāmētāja prasmes, Raivis ir vaļsirdīgs – internetā pašmācības ceļā, taču studējis arī mārketingu Rīgas Stradiņa universitātē. Anda stāsta: "Tas bija nejauši, bet likumsakarīgi. Dēls atnāca pamēģināt, bet viens meistars gāja prom no darba un Raivim nācās darbu pārņemt. Tagad viņš ir ierāmētājs jau trešajā paaudzē."
Uzņēmuma pamatus iedibinājusi Andas mamma Olga Runča, kura šajā nozarē darbojās jau no darbnīcas Rīgas ekspresis laikiem. "Tolaik, pagājušā gadsimta 60. gados, Rīgā bija atvērtas divas ierāmēšanas darbnīcas, vienā no tām mamma sāka strādāt kā pasūtījumu pieņēmēja. 90. gados, kad sākās kooperatīvu laiki, nācās pieņemt lēmumu – vai nu pārņemt šo lietu savās rokās, vai padoties. Viņa nenobijās," stāsta Anda. Pie mammas viņa strādājusi jau no agras jaunības: "Sākumā piepalīdzēju, tad pamazām sāku strādāt patstāvīgi. Pilnībā esmu pārņēmusi šo uzņēmumu no 2001. gada."
Kā laba skrodera darbs
Uzņēmuma vadītāja stāsta par tehnisko iespēju izaugsmi – 60. gados Rīgā ierāmētāji strādājuši ar diviem trim profiliem, "paši tos appindzelējuši", bet, lai izveidotu ornamentus, uz koka klājuši ģipša uzlikas. "Tā kā ģipsis ir drūpošs materiāls, dekoratīvās līstes bija trauslas. Taču tajos deficīta laikos pēc rāmjiem stāvēja lielā rindā. Ierāmēšana bija ļoti populāra. Tagad materiālu pieejamība krietni palielinājusies, rindās uz ierāmēšanas darbiem vairs nestāv, taču šis pakalpojums joprojām ir aktuāls. Par to liecina arī ievērojamais ierāmēšanas salonu skaits, lai gan profesionāli šajā jomā Rīgā darbojas trīs četri uzņēmumi, kam ir svarīga kvalitatīvu materiālu izvēle," uzsver Anda.
Kvalitātes rādītājs ir ne viens pats rāmis, bet arī iestiklošanas iespējas. Vīgantes ierāmēšanas darbnīcā strādā ar parasto, matēto un Art Glass jeb mākslas stiklu. "Šis Latvijā ražotais stikls guvis lielu popularitāti – ierāmētajā darbā to faktiski neredz, tam nav atspīduma. Matēto stiklu var izmantot reprodukcijām, plakātiem, bet jārēķinās, ka tas samazina košumu krāsām. Oriģināldarbiem to neiesakām," skaidro Anda.
Tiesa, Art Glass izmaksas ir septiņkārt augstākas nekā parastam stiklam. Rāmju cenu diapazons ir ļoti plašs – lētākie ir plastmasas rāmji, vidēji dārgi ir koka rāmji, savukārt metāls ir vēl nedaudz dārgāks par koku. Darbu var ierāmēt arī par desmit eiro, tomēr vidēja formāta darba ierāmēšanai jārēķinās, sākot ar 50 eiro, lielformāta darbiem ar mākslas stiklu – pat ar tūkstoti eiro. "Kvalitatīvi ierāmēts mākslas darbs kalpos aptuveni 50 gadu. Tā ir adekvāta investīcija, turklāt Art Glass stikls aizsargā arī pret UV starojumu. Mākslas darba ierāmēšanai galvenā tomēr ir funkcionālā nozīme, lai nodrošinātu aizsardzību pret apkārtējās vides iedarbību, tikai pēc tam – dekoratīvā, lai izceltu mākslas darbu," norāda salona vadītāja un piebilst: "Ierāmēšanas darbs līdzinās laba skrodera veikumam, kur no svara ir kvalitāte un visas kreisās vīles ir smalki nostrādātas. Tā ir kā vizītkarte."
Ierāmēt Porziņģi
Taujāta, ko mūslaikos cilvēki visvairāk grib prezentēt, Anda stāsta, ka tie joprojām ir mākslas darbi – akvareļi, eļļas darbi, grafikas. Gana daudz ir rokdarbu. Tradicionāli ierāmē fotogrāfijas, bet pēdējā laikā populāri kļuvis rāmī likt T kreklus, jo īpaši ar Kristapa Porziņģa vārdu – te gan ierāmētājam jāstrādā kā drēbniekam, izgatavojot speciālu šablonu, uz kā nostiept kreklu, un Raivis šo knifu ir labi apguvis. Vēl cilvēkiem patīkot pie sienas greznā ietvarā piekārt arī apbalvojumu medaļas, ieskaitot četrkājaino draugu sasniegumu apliecinājumus. Reizēm darbnīcas meistariem nākas palauzīt galvu, kā ierāmēt, piemēram, beisbola nūju vai golfa bumbiņu. Parasti ierāmētā darba vai priekšmeta aizmugures kartons ir smalki nostrādāts pret pieputēšanu, taču pastāv iespēja rāmi izveidot arī tā, lai saglabātu redzamu kreisajā pusē rakstītu veltījumu.
"Klientu idejas cenšamies realizēt ar savu tehnisko risinājumu, bet, pirms nākt uz darbnīcu, vēlams apzināt vietu telpā, kur ierāmētais darbs būs redzams, un ņemt līdzi pašu darbu. Tad kopīgi izvēlēsimies piemērotāko rāmi un ierāmēšanas veidu," iesaka Anda. Prasmes saredzēt labāko vizuālo ietērpu viņa attīstījusi pamazām, izkopjot profesionālo pieredzi praksē. "Tas laikam no dabas dots. Uzreiz redzu, kā viss kopumā izskatīsies. Ir nācies ar klientiem arī pastrīdēties –
bijušas situācijas, kad pikti saku, ka neļaušu bojāt mākslas darbu ar gleznas necienīgu rāmi," strikta ir Anda.
Viņa atklāj eļļas darbu ierāmēšanas pamatprincipu – jo platāks rāmis, jo labāk. Savukārt grafikas rāmē smalkākos rāmīšos, taču var likt arī greznos, tā iegūstot neparedzamāku rezultātu. "Paspartū iesaku izvēlēties pēc iespējas lielāku, jo tas piešķir plašumu – šajā gadījumā izmēram ir nozīme. Ierāmēšana tiešām ir mākslas nozare, kaut arī šo profesiju nekur speciāli nemāca. To apgūst darba procesā vai pašmācības ceļā un ar gadiem pilnveido. Internetā ir pieejama vērtīga profesionālā literatūra. Es mācos arī, apmeklējot izstādes muzejos."
Nodoti mantojumā
Ierāmēšanas darbnīcu savstarpējo konkurenci jūt, to Anda neslēpj: «Klientu loks ir sadalījies. Mūsu salona klienti ir pat vairākās paaudzēs. Savulaik nāca omīte, tagad darbus ierāmēt nāk mazbērni – mūsu pakalpojumus nodod tādā kā mantojumā. Lielāku konkurenci jūtam ar lielražotājiem, kuri izgatavo standarta rāmjus. Tomēr par to neesam satraukti, jo piedāvājam nišas produktu. Diez vai akvareli 500 eiro vērtībā klients liks lielražotāja masveida produkcijas rāmītī, lai gan cilvēki dažkārt dara arī tā. Pēc tam, kad izdarījuši šo kļūdu, atrod ceļu pie mums un nāk rāmi labot.» Darbnīcas vadītāja uzskaita masveidā ražotu rāmju trūkumus, piemēram, ar līmi piesūcināto aizmugures kartonu. Izgarojot tas bojā gan mākslas darbu, gan parastu fotogrāfiju. Restaurators to var mēģināt atjaunot, bet tas esot grūti paveicams.
Lai piesaistītu jaunu klientu loku un iegūtu arī lielāku izejmateriālu ražotāju uzticību – it īpaši Vācijā, pirms dažiem gadiem uzņēmums mainījis zīmolu. "Sākotnēji, kad Raivis ieteica izveidot jaunu zīmolu, mani māca nedrošības sajūta – vai tā nebūs lieka izrādīšanās? Tomēr zīmols ir ļoti svarīgs biznesa elements. Tas apliecina stabilitāti," atzīst Anda.
Raivis izveidojis arī mājaslapu ar virtuālo darbnīcu – tā iespējams ne vien palielināt pārdošanas apjomus, bet arī izglītot klientus. "Krīzes gadus izturējām, un tagad mūsos valda piesardzīgs optimisms. Lai arī izaugsme ir lēna, ir iestājusies stabilitāte. Varbūt darbojamies konservatīvi, bet virzāmies uz priekšu, piedāvājot jaunus ierāmēšanas materiālus. Dēla iesaistīšanās uzņēmumā pirms pieciem gadiem man ir liels atbalsts un arīdzan gandarījums par to, ka mans līdz šim paveiktais neaiziet zudībā, ka tam visam ir mantinieks," lepna ir Vīgante.
Lai arī šķiet, ka tik ierāmējamā biznesā – vārda tiešā un pārnestā nozīmē – nav daudz iespēju paplašināt tradicionālo darbību, tomēr idejas, kas aizgūtas no Lielbritānijas, abiem ar dēlu esot un tās saistītas ar pakalpojumu klāsta paplašināšanu. "Perspektīva šajā nozarē ir," uzskata Vīgante.