Zvirgzdes Baltā kāpa Vecumnieku novadā ir viena no augstākajām iekšzemes kāpām Latvijā, kas veidojusies 11 700.–14 000. gadā pirms mūsu ēras un tai ir nozīmīga ģeoloģiskā, ģeomorfoloģiskā un ainaviskā vērtība, kā arī nozīme Latvijas dabas daudzveidībā. Zvirgzdes kāpu masīvs ietilpst Taurkalnes līdzenuma parabolisko kāpu izplatības teritorijā starp kādreizējo Zemgales sprostezeru un Baltijas ledusezeru. Zvirgzdes Baltajā kāpā sastopami arī vairāki Latvijas florā reti un aizsargājami augi, kuri raksturīgi vietām ar barības vielām nabadzīgām augsnēm. Zvirgzdes Baltās kāpas teritorijā saimnieko a/s Latvijas valsts meži, un te iespējams izstaigāt tuvākus un tālākus pārgājienu maršrutus gan pa meža ceļiem un iestaigātām takām, gan drosmīgi doties nezināmajā, sekojot zvēru taciņām.
Ar skatu uz vēstures notikumiem
Marķētu maršrutu gan šajā teritorijā nav – jāseko vietnē LVM GEO atrodamajām kartēm un jāplāno pašiem, vadoties pēc savām interesēm un spēkiem. Kopā ar LVM ekspertiem devāmies izstaigāt Zvirgzdes Baltās kāpas apkārtni, mērojot aptuveni 10 kilometru.
Pārgājiens sākās ar iespaidīgu kāpienu kāpas virsotnē. LVM izveidotajā un apsaimniekotajā atpūtas vietā pie Zvirgzdes Baltās kāpas uzstādītas jaunas koka kāpnes, kas atpūtniekiem ļaus ērtāk sasniegt kāpas valnī izveidoto skatu platformu ainavas baudīšanai, vienlaikus mazinot smilts erozijas riskus un staigāšanas radīto negatīvo ietekmi uz kāpas augāju. Kāpņu augstums ir veseli 65 metri! Lai nokļūtu līdz kāpas valnim, jāpieveic 180 pakāpieni. "Papildus trepēm ir arī pa laipai uzejā un noejā, kā arī pakāpienveida laipas trepju vidusdaļā, lai augstajā kāpienā nedaudz atvilktu elpu," skaidro LVM speciālists Jānis Belickis.
Kopš LVM pirms trim gadiem kāpas valnī izveidoja skatu laukumu un pakājē ierīkoja labiekārtotu atpūtas vietu ar lapeni un ugunskura vietu, tā kļuvusi par atpūtnieku iecienītu un plaši apmeklētu apskates objektu. Kāpu masīva augstums rietumu daļā ir 4–8 metri, bet austrumu daļā sasniedz pat 32,5 metru augstumu. No kāpas augšpusē izveidotā skatu laukuma paveras īpaši skaista ainava, ļaujot pārredzēt mežus vairāku kilometru tālumā.
Šis ir Vecumnieku novada augstākais punkts un leģendām apvīta vieta, ne velti ik gadu 22. septembrī jeb Baltu vienības dienā tieši šeit pulcējas vēstures cienītāji, kas vēlas ar dziesmām pieminēt 1236. gada Saules kaujas. Kauju vietas šeit ir bijušas arī nesenākā pagātnē, par to liecina vietām manāmās ierakumu atliekas, kas saglabājušās kopš Pirmā pasaules kara.
Nedrīkst traucēt medni!
Kāpas apkārtne ir interesanta gan no ģeomorfoloģiskā un ainaviskā viedokļa, gan sugu daudzveidības ziņā. Zvirgzdes kāpas apkārtnē vērojamas plašas kadiķu audzes, taču tālāk dodamies priežu mežā – un arī tas ir dažāds, piemēram, vietām līdzās slaidām priedēm aug arī egles un pa kādam bērzam, zemi sedz melleņu un brūkleņu mētras. Savukārt vietām priežu audzes ir skrajas un zemi sedz sausas sūnas, virši, ķērpji.
Par savām mājām Zvirgzdes kāpas teritoriju un tās apkārtējo mežu atzinuši medņi. Mednim tīk lieli, zaraini koki ar klaju laukumiņu līdzās, lai lielajam putnam ir vieta, kur ielaisties. To tuvumā uz zemes var atrast izkārnījumus, kas raksturo medņa riesta vietu. Riesta laiks ir no aprīļa beigām līdz maija vidum, un šajā laikā jāizvairās no teritorijas apmeklējuma, lai netraucētu šo Latvijā reto un apdraudēto sugu. Dabā teritorija, kurā mīt medņi, nav iezīmēta, taču tās robežas jeb medņu mikroliegums atrodams LVM GEO lietotnē. "Mednis ir izteikts nometnieks. Teritorija, kur tas izšķiļas, uzaug un riesto, ir apmēram 2 km rādiusā. Suga ir jūtīga pret traucējumiem, tādēļ dabā gājējiem jābūt ļoti uzmanīgiem un riesta, kā arī jaunu putnēnu dzīves sākuma periodā noteikti jāizvairās medņu apdzīvotās vietas apmeklēt!" norāda Belickis
Palīdz saglabāt specifisku vidi
Sausi priežu meži jeb sili dabā pastāv, dažādu dabas parādību ietekmēti. Taču arī šāda veida mežiem ir atšķirīgi zemsedzes veidi, kaut pamatā tie ir skraji, ar barības vielām nabadzīgu augsni. Ieva Rove teic, ka svarīgs faktors ir saule, šādiem mežiem kāpu virsotnē raksturīgas arī plašas temperatūras svārstības diennaktī – dienā tie ļoti uzkarst, savukārt naktis ir aukstas. Manāma arī vēja ietekme. "Mūsdienās cilvēks ar savu darbību imitē vairākas dabas parādības. Bez uguns klātbūtnes priežu sili pārveidojas par barības vielām bagātākiem mežiem – melleņu mežiem, kuros spēj augt arī egles un pat lapu koki. Dabā šie meži laiku pa laikam deg, tas notiek galvenokārt negaisa ietekmē. Parasti šie dabiskie ugunsgrēki notiek mozaīkveidā. Daba kā sistēma ir skarba. Skaidrs, ka ugunī kādu sugu īpatņi aizies bojā, nodegs barības vielām bagātās zonas un saglabāsies sausajam silam specifiskie apstākļi. Cilvēks imitē uguns darbību ar atsevišķu sugu izņemšanu, piemēram, izcērtot savairojušos nelielos bērzus, pat dažkārt noņemot augsnes virskārtu jeb zemsedzi," pastāsta Ieva Rove. Vietām notiek tā dēvētā kontrolētā dedzināšana. Lielākoties uguni nelaiž mežā, bet dedzināšana notiek kaudzēs, kurās savākti dažādi konkrētajā mežā liekie materiāli. Šādu dedzināšanu ir vieglāk pieskatīt un izvairīties no tās nodarītiem postījumiem.
Atrodam īpaši aizsargājamas sugas
Spriežot par cilvēka lomu dabas procesos un filozofējot, ko mūsdienās nozīmē jēdziens "neskarta daba", dodamies lejā no kāpas, un mežs mums apkārt atkal ir pavisam citāds. Pretī paveras pārejas purvs – slīkšņa. "Gājām no kāpas lejā un varējām vērot, kā pirms tam sausais priežu mežs pārveidojas par mitru mežu, kur sastopami pat sfagni. Kāpas pakājē paslēpies pārejas purvs – slīkšņa, kura vidū plešas neliels ezeriņš. Jo augstāka kāpa, jo kaut kur būs gruntsūdens atslodze. Smagās smiltis ar savu svaru izspiež gruntsūdeņus, tie krājas kāpas tuvumā. Iespējams, ka sākotnēji šie ezeriņa ūdeņi atradās tādā kā smilšu bļodā, taču ezers ir savācis barības vielas, kas veicinājušas veģetācijas savairošanos, un ļoti iespējams, ka vēl pēc 10 000 gadu šī ezeriņa vietā būs palicis tikai purvs," skaidro Ieva Rove.
Purvā ir bagātīgs augu klāsts, starp tiem arī daudzi reti un aizsargājami. Mētrās slēpjas dzērvenes, kuru vaidziņi pamazām sārtojas, vasaras vidū noteikti var salasīt arī lāceņu pilnu groziņu – par to liecina daudzie lapu ceri. Pamanām kukaiņēdājaugus, cūkausi, kuram pēc noziedēšanas nogatavojušās sarkanas ogas, zied spilves un ārkausa kasandras, atrodamas arī dažādu staipekņu sugas.
Atgriežoties piknika vietā no kāpas otras puses, ieraugām arī ziemeļu linneju. "Kaut arī šim augam nav aizsargājamā auga statusa, to tomēr var uzskatīt par retu, it sevišķi, ja aug smilšainā augsnē. Tas nav ne staipeknis, ne vīteņaugs, zied vasaras sākumā ar sīkiem, baltiem zvanveida ziediņiem. Liecina par ilglaicīgu mežu – te sen ir bijis mežs, vismaz 200 gadu vai ilgāk," skaidro Ieva Rove.
Zvirgzdes kāpas pakājē aug arī parastais plakanstaipeknis – īpaši aizsargājama suga, tam mēdz veidot arī mikroliegumu.