Taku skriešana Latvijā nav tikai noteiktas ļaužu nišas aizraušanās. Tā kļuvusi par dzīvesveidu cilvēkiem, kuri vēlas nevien stiprināt ķermeni, bet arī uzturēt veselīgu prātu un būt tuvāk dabai.
Šāda skriešana piedāvā daudz vairāk par saskaitītiem kilometriem vai pulsometrā redzamiem rezultātiem. Tā māca būt klātesošam, ieklausīties sevī, elpot kopā ar mežu un soļot saskaņā ar reljefa ritmu. Tā ir kustība, kas ved ne tikai uz priekšu, bet arī uz harmoniju.
Prom no trauksmes
Protams, skriešanai pilsētvidē nav ne vainas, taču dažkārt ielu monotonais ritms ilgtermiņā var radīt pārslodzi noteiktās muskuļu grupās un ne vienmēr sniedz cerēto mentālo labsajūtu. Savukārt skrējiens pa meža taku prasa pielāgoties katram solim. Te sakne, tur neliels kāpums, slapjas sūnas, smilšains pagrieziens vai lēzens kritums. Mainīgā vide liek strādāt visam ķermenim – kājām, gurniem, mugurai, līdzsvara un dziļajiem stabilizācijas muskuļiem. Un šīs pārmaiņas notiek nemanāmi – ar prieku, nevis piespiešanos.
Skriešana pa dabisku segumu ir arī saudzīgāka locītavām, īpaši ceļgaliem un potītēm.
"Skriešana ir mana ikdiena. Skrienu garas distances, un tajās iekļaujas arī meža ceļi un taciņas, grants ceļi un citas vietas dabā. Tur ir pavisam cita enerģija gaisā – skābeklis, lapu, sūnu un sveķu smarža, kas pozitīvi iedarbojas uz labsajūtu un emocijām. Meža takas ir mīkstākas nekā pilsētu ielu segums, tāpēc skriešana pa šādu virsmu ir saudzīgāka locītavām. Taču, ja taka ir izteikti grubuļaina, reljefa, jāuzmanās, lai negūtu traumu, piemēram, mežģījumu," uzmanību vērš Skriešanas akadēmijas vadītājs un galvenais treneris Salvis Gruševs.
Taku skriešana ir nopietns sirds un asinsvadu sistēmas bagātinātājs – skābekļa apmaiņa svaigā gaisā norit efektīvāk, pulss pielāgojas reljefam, un organisms pamazām kļūst izturīgāks. Šāds treniņš spēj palīdzēt samazināt asinsspiedienu, uzlabot miega kvalitāti un cīnīties ar vielmaiņas traucējumiem – un tas viss notiek brīdī, kad cilvēks vienkārši skrien pa taku, elpojot skuju aromāta piesātinātu gaisu.
Taku skriešana ir viena no tām retajām fiziskajām aktivitātēm, kas vienlaikus nodarbina gan ķermeni, gan dziedē prātu. Brīdī, kad cilvēks atrodas dabas vidū, bez satiksmes, trokšņa un vizuālas pārslodzes, domas, kas iepriekš mutuļoja, rimstas. Kustība un elpa sinhronizējas ar dabas ritmu. Pat tikai viena skriešanas stunda dabā var kļūt par labu terapiju saspringtā darba nedēļā.
Šī garīgā atbrīvošanās nav nejauša – to apstiprina arī pētījumi, kas rāda, ka laiks dabā būtiski samazina stresa hormonu līmeni, uzlabo garastāvokli un pat palīdz mazināt depresijas simptomus. Tā ir vide, kurā prāts beidz kontrolēt un ļauj ķermenim sevi vest. Taku skriešana māca būt "šeit un tagad", jo skrējējam jābūt uzmanīgam – kur likt kāju, kādā tempā pielāgoties apkārtējai videi, kā sajust to. Šī uzmanības pilnā klātbūtne, ko dažkārt meklējam meditācijā vai jogā, šeit notiek dabiski – skrienot.
Izkāpt no ierastā
Taku skriešanai nav jābūt ekstrēmai. To var sākt jebkurā vecumā un sagatavotības līmenī. Sākumā pietiek ar īsu meža celiņu, parku vai krūmainu pļavu – būtiskākais ir izkāpt ārā no ierastā. "Sākot skriešanas treniņus pa meža takām, samaziniet tempu, skrieniet lēnāk nekā parasti! Visticamāk, vide pati liks nedaudz piebremzēt. Ātrums būs mazāks, bet slodze varbūt pat lielāka, atspēriens labāks," skaidro S. Gruševs.
Ieteicami apavi ar labāku saķeri un ūdensnoturību, taču tehniskais aprīkojums nav noteicošais. Svarīgākais ir kustēties saskaņā ar sevi – bez pārspīlēta tempa vai salīdzināšanās ar citiem. Ja vien nenotiek sacensības, piemēram, nu jau leģendārais vairāku posmu taku skriešanas pasākums Stirnu buks, orientēšanās vai kas tamlīdzīgs, šī nav skriešana «par uzvaru» – tā ir skriešana "par sevi".
Latvijas daba pati piedāvā ideālu fonu – meži un pļavas, piekrastes smiltis, purvu takas – tās ir vietas, kas iedvesmo, bet arī aicina uz mierīgu skrējienu, kur katrs solis kļūst par savdabīgu pateicības žestu zemei, kas mūs nes.
Nepieciešamais inventārs
Iesācēji taku skrējienos var izmantot jau esošos apavus, taču tad, ja šie maršruti kļūs par ikdienu, jāņem vērā, ka taku apaviem ir jābūt ne tikai ērtiem, bet arī izturīgiem un piemērotiem mainīgajam reljefam, lai skrējējs varētu justies droši un komfortabli uz akmeņiem, saknēm vai dubļainām vietām. Laba zole ar izteiktu protektoru palīdzēs saglabāt saķeri un izvairīties no paslīdēšanas, kas ir īpaši svarīgi, skrienot pa mitru vai stāvu meža taku. Tāpat apaviem vajadzētu labi "elpot", lai pēdas neuzkarstu vasarā, bet pavasarī un rudenī, kad takas mēdz būt slapjas, noderēs arī ūdensizturīgas vai ātri žūstošas tehnoloģijas, kas pasargās kājas no mitruma, taču neļaus tām pārkarst. S. Gruševs iesaka lieki nelauzīt galvu, pētot apavu īpašības, bet izvēlēties speciālos taku skriešanas apavus – tādus piedāvā dažādi sporta inventāra ražotāji.
Apģērbam lielas nozīmes nav, taču labi, ja tas ir piemērots laikapstākļiem un aktivitātes intensitātei – viegls, "elpojošs", ja skrienat lietainā laikā – arī ūdensdrošs, ātri žūstošs. Nevajadzētu aizmirst par kāju aizsardzību – taku skrējienos ļoti noderēs speciālas sporta zeķes, kas novērš tulznas un labi "elpo".
Vasarā jālieto krēms ar aizsardzību pret sauli un, ja skrienat pa šaurākām un aizaugušām meža taciņām, arī kāds pretērču un pretodu līdzeklis.
Visbeidzot, svarīgs inventārs ir arī mugursoma vai josta ūdens pudelei un nepieciešamajām uzkodām, jo dabā maršruti mēdz būt garāki un ilgāki. Tāpat vērtīgi ir ņemt līdzi nelielu pirmās palīdzības komplektu un kārtīgi uzlādētu mobilo telefonu.
Baskājiem jāuzmanās
Arī baskāju skriešana ir joprojām populāra – daudzi to uzskata par ļoti dabiska veida kustību, kas palīdz attīstīt vispārējo ķermeņa muskulatūru un uzlabo skrējiena tehniku. Taču, runājot par taku skriešanu dabā, basā skriešana prasa īpašu uzmanību un piesardzību, it īpaši pa takām ar saknēm, akmeņiem un asiem zariem ar basām kājām skriet var būt riskanti un traumējoši.
Iesācējiem ieteicams izmantot speciālus apavus ar minimālu zoli, kas aizsargā pēdu, bet saglabā tuvu basai skriešanai raksturīgo sajūtu, un skriešanu sākt pa mīkstu, vienmērīgu segumu. "Baskāju skriešana ir laba. Ja trenējaties stadionā, kur ir mīksts segums, arī pilsētas skriešanas treniņā, varat integrēt nelielu, piemēram, vienu, divus kilometrus garu, posmiņu ar basām kājām. Vai arī skrieniet pa smiltīm pie jūras tur, kur smiltis ir jau stingras!" iesaka skriešanas sporta entuziasts.
Svarīgi ir arī pievērst uzmanību tehnikai – ar basām kājām ieteicams skriet īsākiem soļiem un nolaist pēdu vairāk uz priekšpusi vai vidusdaļu, nevis uz papēža, lai samazinātos trieciena spēks un tiktu labāk pasargātas locītavas.
Cienīt apkārtējo vidi
Skriešana dabā ir lielisks veids, kā uzturēt veselību un vienlaikus baudīt skaistās ainavas. Tomēr, lai šāda aktivitāte nekaitētu dabai, svarīgi izvēlēties piemērotas vietas un ņemt vērā sezonālās īpatnības.
Vislabāk ir skriet pa jau esošām, izveidotām takām – marķētiem dabas parkiem, meža ceļiem vai lauku taciņām. Skrienot ārpus šīm vietām, piemēram, mežā "pa taisno" vai cauri kādai pļavai, pastāv risks bojāt zemsedzi un traucēt dzīvniekus vai augu dzīvotnes. Īpaši tas attiecas uz bioloģiski vērtīgām teritorijām, kur vide ir jutīga pret jebkādām izmaiņām.
"Latvijā ir astoņu veidu jeb kategoriju īpaši aizsargājamās dabas teritorijas (ĪADT). No astoņām kategorijām tikai viena – rezervāti – ir teritorija, kas paredzēta dabas pasargāšanai no cilvēka, proti, tā nav paredzēta apmeklējumiem. Pārējo septiņu kategoriju ĪADT ir atvērtas – tās var apmeklēt, tajās dzīvot, sportot un nodarboties ar saimniecisko darbību. Līdz ar to gan nacionālajos parkos, izņemot vietas ar rezervāta statusu, gan dabas parkos, gan aizsargājamo ainavu apvidos un vairumā gadījumu arī dabas liegumos var brīvi staigāt, vērot augus, dzīvniekus un ainavas, ogot, sēņot, peldēties, sauļoties, braukt ar divriteni un laivu," skaidro Ilze Reinika, Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Komunikācijas un dabas izglītības nodaļas vecākā komunikācijas speciāliste.
Likums Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām nosaka: ĪADT apmeklēšana atpūtas, tūrisma, ekoloģiskās izglītošanas un zinātniskās izpētes nolūkos notiek saskaņā ar aizsargājamo teritoriju vispārējiem un katras teritorijas individuālajiem aizsardzības un izmantošanas noteikumiem. Aizsargājamās teritorijas var iedalīt funkcionālajās zonās, kurām ir atšķirīgi aizsardzības un izmantošanas noteikumi, līdz ar to ikvienā ĪADT var būt zonas, kas līdzīgi kā rezervāti nav paredzētas cilvēka klātbūtnei.
"Pirms došanās uz kādu ĪADT mudinām iepazīties ar informāciju par konkrēto teritoriju, ja ir izstrādāti, tad arī ar tās individuālajiem noteikumiem, lai izvērtētu, vai izvēlētā vieta ir piemērota plānotajām aktivitātēm. Noteikumus ērti skatīt internetā, pārlūkā norādot konkrētās teritorijas nosaukumu," iesaka I. Reinika.
Dodoties dabā ar suni
Daudzi iecienījuši gan doties dabā, gan skriešanas treniņus veikt kopā ar četrkājaino draugu. Tomēr jāņem vērā dažas nianses.
Jau pieminētie teritoriju individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi, kā arī nereti pašvaldību pieņemtie noteikumi norāda, vai konkrētajā teritorijā ir kādi noteikumi, kas jāievēro suņu saimniekiem. Piemēram, suņu atrašanos pludmalē bez pavadas ierobežo vairāki normatīvie akti, tostarp Ministru kabineta noteikumi Nr. 411 (25.06.2024. Mājas (istabas) dzīvnieku labturības un aizsardzības noteikumu 40. punkts) un Nr. 692 (28.11.2017. Peldvietas izveidošanas, uzturēšanas un ūdens kvalitātes pārvaldības kārtības 13. punkts).
Dzīvnieku aizsardzības likums (5. panta 2. daļas 3. punkts) paredz, ka jebkuram dzīvnieka īpašniekam ir pienākums nodrošināt, lai tam piederošais dzīvnieks netraucētu un neapdraudētu cilvēkus vai citus dzīvniekus, tostarp ĪADT. Savukārt Dabā iešanas kodeksā minēts, ka pilsētās, ciemos un apdzīvotās vietās un tām piekļaujošā jūras krastā ar suni ir jāiet pavadā; pilsētu oficiālajām pludmalēm un peldvietām ar suni ir jāiet apkārt; jūras krastā putnu ligzdošanas un migrāciju laikā suns jātur pavadā, jo tas viegli atrod putnu olas un mazuļus, kas ligzdo uz zemes un kļūst par vieglu medījumu; ja pārgājiens vai pastaiga gar jūras krastu notiek roņu dzimšanas laikā (martā, aprīlī) un putnu ligzdošanas laikā (no maija līdz augustam), suns jātur pavadā, lai tas netraucētu ronēniem, nebaidītu ligzdojošos putnus un neizpostītu to ligzdas.
Arī šobrīd DAP līdz augustam ir slēgusi četras grīvas (Gaujas, Irbes, Ķikana un Lūžņas), lai ļautu putniem izaudzināt mazuļus. "Šīs grīvas ir vienīgās vietas, kur konkrētas sugas to agrāk darījušas, bet vairs nedara. Tādēļ pārvalde norobežojusi konkrētas vietas, lai ļautu putniem atgriezties. Cilvēkiem ir alternatīvas, bet šīm putnu sugām diemžēl citu alternatīvu vairs nav," uzsver DAP speciāliste.