Pieci jautājumi: Pētījums etnobotānikā

Piecos doktorantūras studiju gados Rīgas Stradiņa universitātes docētāja un Latvijas Organiskās sintēzes institūta zinātniskā asistente Inga Sīle pētīja latviešu tautas ticējumos minētos ārstniecības augus gan no botānikas, gan farmakoloģijas viedokļa. Šis ir Latvijā pirmais pētījums etnobotānikā, kurā apskatīti 40 tūkstoši latviešu tautas ticējumu.

Kā radās ideja pētīt ārstniecības augus latviešu tautas ticējumos?

Man jau no bērnības ir patikuši ārstniecības augi. Sākotnēji studēju farmāciju Rīgas Stradiņa universitātē. Pabeidzot šīs studijas, sāku strādāt aptiekā. Paralēli tam universitātē man piedāvāja docēt kursu par augu un dzīvnieku bioloģiju. To uztvēru kā zīmi un lielu iespēju, jo mani interesēja šīs tēmas. Kad izlēmu, ka vēlos studēt doktorantūrā un pētīt ārstniecības augus, sāku interesēties par to, kurš varētu būt mans darba vadītājs. Viss izvērtās tā, ka profesore Maija Dambrova saviem kolēģiem bija stāstījusi, ka atradusi Pētera Šmita latviešu tautas ticējumu krājumus. Viņa bija pašķirstījusi tos un redzējusi, ka tajos bieži tiek pieminēti ārstniecības augi, taču nekur nebija atradusi informāciju, vai šie augi ir analizēti. Tā nu mūs saveda kopā, un sākās darbs pie pētījuma. 

Kādi bija lielākie izaicinājumi, ar kuriem saskārāties, veicot pētījumu?

Lielais informācijas apjoms bija viens no galvenajiem izaicinājumiem, jo līdztekus četriem Pētera Šmita latviešu tautas ticējumu krājumiem vēl bija dažas vienības, kas glabājās Latviešu folkloras krātuves arhīvos. Kopumā tika izskatīti 40 tūkstoši ticējumu, bet atlasīti tikai tie, kuros bija minēti ārstniecības augi un to lietošana humānajā medicīnā. Sākotnēji pat nenojautu, ka ārstniecības augi šajos ticējumos slēpsies zem ārkārtīgi dažādiem sinonīmiem. Piemēram, parastais pelašķis bija nosaukts kā žužaine, peļaste, tītara puķe. Nācās talkā ņemt dažādus literatūras avotus, lai saprastu, par kuru no augiem konkrētajā gadījumā ir runa.
Protams, bija arī izaicinājumi, kas saistīti ar augu ekstraktu pagatavošanu un drogu ievākšanu. Izvēlējāmies pētīt parasto ievu, tādēļ pavasarī vajadzēja ievākt tās ziedus, bet rudenī augļus. Tā kā ieva aug man pie mājas, redzēju, kad auglīši tajā ir iemetušies, bet brīdī, kad vajadzēja iet tos lasīt, tos vairs tur neatradu. Izrādās, ka putniem ļoti garšo šie augļi. Laimīgā kārtā tajā gadā Alūksnes pusē ievas augļu nogatavošanās bija aizkavējusies, tāpēc devos turp un vajadzīgo daudzumu salasīju. Patiesībā viss, ko šī pētījuma ietvaros darīju pirmo reizi, bija sava veida izaicinājums. Gan manuskriptu rakstīšana, gan došanās uz Japānu, lai piedalītos konferencē un stāstītu par ievas ekstraktiem.

Pētījuma ietvaros veicāt eksperimentus ne tikai ar ievas ziedu, bet arī ar pelargonijas sakņu ekstraktiem. Kādus secinājumus ieguvāt?

Parasto ievu izvēlējos, jo tā bija starp desmit visbiežāk ticējumos minētajiem augiem. Ja aizejam uz aptieku, pie mums ievu nevaram atrast ne kā drogu, ne arī uztura bagātinātāju vai medikamentu sastāvā. Līdz ar to mums bija liela interese, jo ticējumos to bieži piemin, bet mūsdienās to neizmanto. Ieva ticējumos galvenokārt bija minēta pie tādu slimību ārstēšanas, kas saistītas ar iekaisumu procesu. Mūsu mērķis bija pārbaudīt, vai tik tiešām ievai piemīt izteikts pretiekaisuma efekts. Galarezultātā apstiprinājām, ka tiešām efekts ir. Izvēlējāmies pētīt ievas ziedus arī tādēļ, ka pasaulē līdz šim vairāk ir pētīta ievas miza un augļi, bet ziedi salīdzinoši maz. Tā kā ievas ziedu ekstraktam piemīt patīkama smarža, izlēmām pārbaudīt to lietošanu kosmetoloģijā, lai noskaidrotu, vai šim ekstraktam piemīt ne tikai pretiekaisuma, bet arī pretnovecošanās efekts. To arī pierādījām. Lai arī ievu var sastapt visā Eiropā un arī Āzijā, tomēr līdz šim šī auga izmantošana vēl nav izpētīta. 

Savukārt no pelargonijām gatavojām sakņu ekstraktus un pārbaudījām to pretiekaisuma aktivitāti. Mums bija iespēja piedalīties projektā, kura ietvaros kolēģi no Lietuvas un Polijas šos ekstraktus iestrādāja speciālos biogelos, kurus ievieto starp zobu un smaganām, lai mazinātu periodontītu. Ticējumos pelargoniju izmantoja tikai ārīgai lietošanai, un mūsu pētījums parādīja, ka šāds biogls mazina arī periodontīta iekaisumu.

Ar ko slimoja un ar ko visbiežāk ārstējās mūsu senči?

Visbiežāk ticējumos bija minēta elpošanas sistēmas traucējumu ārstēšana, piemēram, klepus. Bieži piemin gremošanas sistēmas traucējumus: caureju, vēdera sāpes. Arī zobu sāpes. Ārkārtīgi lielu augu klāstu izmantoja ādas problēmu gadījumos: nobrāzumi, iegriezumi, augoņi. Bieži minētas kaulu sāpes un reimatisms, arī tādas infekcijas slimības kā tuberkuloze, drudzis. Šo slimību ārstēšanā visbiežāk izmantoja parasto pelašķi, ārstniecības kumelīti, dārza sīpolu, ceļteku, tabaku, bērzu, ozolu un alveju. Kopumā bija minēti vairāk nekā 200 augu. Dažādu slimību ārstēšanai bija pieminēti arī augi, kas mūsdienās ir atzīti par indīgiem, piemēram, parastā zalktene, gundega, vaivariņš, bebrukārkliņš. Esmu dzirdējusi no cilvēkiem gados, kas atceras un ir izmantojuši bebrukārkliņu klepus ārstēšanā, taču mūsdienas šo indīgo augu mēs neizmantojam. Arī zalktene, kas pavasaros zied ar skaistiem ziediem, ir indīgs augs, bet senatnē to izmantoja zobu sāpju mazināšanai. Mūsdienās jau daudzus augus saucam par indīgiem, lai cilvēki tos pašrocīgi neizmantotu. Piemēram, maijpuķīte arī ir indīga, taču tās sastāvā ir sirds glikozīdi, kam ir spēcīga iedarbība uz kardiovaskulāro sistēmu. Pielietojot šos glikozīdus ārstniecības personas uzraudzībā, varam iegūt zāles, kas palīdz pie noteiktām indikācijām. Līdzīgi kā ar struteni, kas ir indīgs augs, bet tā sastāvā ir alkaloīdi, kuru iedarbību mūsdienās pēta, lai ārstētu vēzi.

Šobrīd esat vienīgā etnobotānikas pētniece Latvijā. Kādi ir jūsu nākotnes plāni?

Pētījumi turpināsies. Patlaban sadarbībā ar Vides risinājumu institūtu pētām deviņas savvaļas augu sugas. Mērķis ir paskatīties, vai šos savvaļas augus var pieradināt un kultivēt lielākos apjomos, kā arī izpētīt to ķīmisko sastāvu un salīdzināt to bioloģisko aktivitāti. Atskatoties uz padarīto darbu, prieks, ka šie dati ir publicēti un ir pieejami plašākai publikai. Ir notikušas arī etnobotānikas ekspedīcijas Latgales pusē. Pētnieki iepriekšminētā pētījuma ietvaros gāja uz viensētām un intervēja cilvēkus, lai uzzinātu par viņu augu lietošanas tradīcijām, kādas viņiem zināšanas saglabājušās no viņu senčiem. Iegūto informāciju salīdzināja ar manu darbu, vai šie biežāk pieminētie augi sakrīt vai atšķiras. Izrādījās, ka sakrīt. Tā ka zināšanas, kas bija pirms 100 gadiem, vēl spējam noturēt!