Slapjumu mīlošs cilvēks, kam pirmajā vietā ir purvs

Latvijas Ornitoloģijas biedrībā gados jauni kolēģi prāto, ka ornitologam Jurim Kazubiernim "varētu būt pēc sešdesmit". Kad ar senioru pa tālruni norunājam tikšanos Latvijas Universitātes Bioloģijas institūtā, Latvijas Gredzenošanas centrā Salaspilī, Juris saka, ka viņam esot pilni 75 gadi un pensijā viņš nudien netaisoties. Tad jau putnu lietas padara cilvēku jaunāku?! Juris nosmej vien.

Viņš pošas uz Papi, kuri ik rudeni pavada krietnu laiku, lai novērotu gājputnu krāšņo aizceļošanu. Nudien laimīgs cilvēks, jo darbs Jurim ir hobijs un hobijs ir darbs jau no 1957. gada, kad kā skolnieks sācis sadarboties ar Latvijas Ornitoloģijas laboratoriju un kļuvis par putnu gredzenotāju. Vēl zaļāku dzīvesveidu kā Jurim Kazubiernim grūti iedomāties: "Man patīk agros rītus, saullēktus sagaidīt purvā. Virs purva ceļas migliņa. Rāms klusums. Un tad gaisā atskan tādi sērīgi dzeltenā tārtiņa saucieni... Skaņas un migla, akači un lāmas – tās ir lieliskas sajūtas. Esmu slapjumu mīlošs cilvēks, un man pirmajā vietā ir purvs, otrajā – mežs un tad ūdeņi – ezeri un jūra."  

Katrā Eiropas valstī ir savs putnu gredzenošanas centrs, kopumā tādu ir aptuveni 40, un tos apvieno Eiropas gredzenošanas savienība Euring. Jurim viņa kabinetā Bioloģijas institūta Gredzenošanas centrā ir savs dainu skapis – tas ir Latvijas putnu gredzenošanas arhīvs ar ziņām kopš 1925. gada. "Mūsdienās putnu gredzenošanas metodes pamatā ir tādas pašas kā tolaik un saglabāsies vēl ilgi," uzskata Juris. Viņš rāda vismazākos un lielākos gredzenus – tā esot vienīgā metode, kuru var pielietot pētījumos. Juris stāsta: "Šai metodei ir arī mīnusi – putnam uz kājas uzliek gredzenu, viņš aizlido, piecus gadus kaut kur lidinās un sestajā gadā aiziet bojā. Mēs iegūstam ziņas, kur un kad viņš gredzenots un kad atrasts. Kas bijis starp šiem diviem atskaites punktiem, ziņu nav."

Starp putnu gredzenotājiem ir pētnieki, kuri pēta un gredzeno konkrētas sugas – gulbjus, ērgļus, pīles, kaijas u.c. Otra grupa ir amatieri, kuri savā brīvajā laikā ar tīkliem ķer putnus un gredzeno tos, ko pazīst. To dara rudenī putnu migrācijas laikā jūrmalā vai vasarā, meklējot mežā ligzdas.

Amatieri gredzeno simtiem, daži spēj apgredzenot pat pāri tūkstotim un vairāk putnu. Citi cilvēki, kuri, piemēram, ar binokli spējuši nolasīt ziemeļu gulbja gredzena numuru, to paziņo Latvijas Gredzenošanas centram. Ornitologs ziņas par atradumu ievieto datubāzē – tā krājas putna dzīves liste jeb informācija par pārvietošanos. Tomēr ne visām sugām tā uzkrājas apjomīga, jo atraduma procents esot mazs, īpaši maziem putniņiem. "Piemēram, no bezdelīgām vai Eiropas mazākajiem putniņiem – zeltgalvīšiem – atrod tikai 0,01 %. Kopš 1925. gada Latvijā ir apgredzenots tikai pāri par 10 tūkstošiem bezdelīgu. Aiz robežas ir bijis tikai viens ziņojums par Latvijā gredzenotu bezdelīgu, un tas nācis no Lietuvas. Toties pie mums ir atrastas sešas ārzemēs, viena pat Āfrikā, gredzenotas bezdelīgas! Putniņš ieskrien kūtī, saimnieks to pamana, nolasa numuru un paziņo mums," stāsta Juris Kazubiernis. Te jāpiebilst, ka ar atradumu gredzenotāji saprot dažādus putna atrašanas apstākļus: atrasts kontrolēts, atrasts ielidojis istabā, atrasts beigts – sen beigts vai svaigi beigts, atrasts mednieka nošauts, uz ceļa sabraukts, naftā samērcējies utt. Atrašanas apstākļiem ir vesela kodu sistēma, kādā tos klasificē. "Daudz lielāks ir gredzenoto pīļu atradumu procents – līdz 13%, jo mednieki zina, kam par atradumu jāziņo. Mednieki ziņo labprāt, laikam grib zināt, cik nošautā pīlīte veca un cik tā ilgi būs jāšmorē," pajoko Juris. 

Jura Kazubierņa darbs Gredzenošanas centrā saistās, kā pats saka, ar sekretāra pienākumiem: "Reģistrēju e-pastā saņemtos ziņojumus un informāciju ievadu Latvijas un Euring datubāzē. Putna atradējam pasaku paldies, jo tas ir viņa hobijs un gandarījums. Par atradumu paziņoju arī tam, kurš putnu gredzenojis."

Tomēr ornitologa ikdiena nesaistās vien ar papīra darbu – vasarā viņš strādā ar pīlēm Engures ezerā, bet rudeņos dodas uz Papi, kur putnu gredzenošanas punktā spārnainos ķer lielā murdā. "Kopš 1967. gada Pape ir atzīta par labu putnu migrācijas vietu, tā ir ideāla tajā ziņā, ka vienā pusē ir Papes ezers, otrā pusē – jūra un putni koncentrējas šaurā joslā. Piekraste vērsta dienvidrietumu virzienā un it kā vada putnus viņiem vēlamajā virzienā – rudeņos, labās dienās, kad ir rāms laiks ar putnam vieglu pretvēju, pāri galvai iet caurceļotāju straumes no Igaunijas, Somijas, Pleskavas apgabala," skaidro ornitologs. Naktīs Papē gredzenotāji ķer arī pūces – izliek tīklus, pievilina ar pīkstošām bērnu rotaļlietām, paši sēž krūmos un gaida, kad pūčuks iekrīt tīklā. "Tagad jau ir labākas iespējas – varam atskaņot arī balss audioierakstus, bet kādreiz, kad pūces pievilinājām ar pašu izdotām skaņām, tad gāja švakāk, jo piekūst visu nakti sēdēt krūmos un pīkstēt," smej Juris.

Kad pūčuks noķerts, tam nosaka dzimumu, vecumu, nosver, nomēra knābi. Šis process risinās ātri, turklāt jāspēj visu arī pierakstīt. "Vecās pūces knābj, bet tas ir sīkums. Kājas ir visbīstamākās – ja ieķer ar nagiem, tad ārprāts! Laužot vienu nagu vaļā, otrs ieķeras rokā vēl dziļāk. Tur var strādāt tikai ar cimdiem," nosaka Juris.

Gredzenošanas darbs prasa arī fizisku slodzi. "Papē gan īpaši smags darbs nav, vien jāceļas agri, bet tas ornitologam piederas. Bet ja pīļu ligzdas meklē ezera niedrājos, tas ir elles darbs. Ar airu laivu jāstumjas niedrēs, ar garajiem zābakiem kājās jābrien pa niedrājiem, meklējot ligzdas. Arī gājieni purvā ir smagi, turklāt tur jāzina, kur kāju likt," stāsta ornitologs.

Gredzenot putnu drīkst tikai pārbaudīti un apmācīti cilvēki, jo gredzenotājs kļūdīties nedrīkst, uzsver Juris Kazubiernis, viņš turpina: "Pati galvenā ir cilvēka interese par putniem. Amatierus mēs apmācām un tad izsniedzam gredzenus. Ja interesents grasās gredzenot tikai strazdus pie mājas, tad iedodam vienu virteni, kurā simts gredzenu. Sāk ar vienu, un tad tikai uz priekšu!" Gredzenus izgatavo rūpnīca Polijā, kura specializējas tikai šajā nozarē. Katrs gredzens ir unikāls – tikai viens tāds pasaulē, līdzīgi kā tas ir ar pasi vai automašīnas numuru. Uz tā ir atzīmes Latvija. Rīga un skaitļi, piemēram, F25.

Latvijā ir aptuveni 60 putnu gredzenošanas amatieru, un, kā stāsta Juris, šī kompānija ir ļoti raiba – skolnieki, studenti, pensionāri, dakteri, deputāti, meža cilvēki. Vai senioram šī nodarbe nav par grūtu? "Tā ir viņa paša izvēle. Var darīt arī tā: aizbrauc, piemēram, uz Vidzemes jūrmalu, iestiepj krūmos tīklus, pats sēž krēslā, dzer tēju un, kad putniņš iekrīt tīklā, to apgredzeno un palaiž vaļā," stāsta Juris.

Gada beigās Gredzenošanas centram jāiesūta atskaite par visiem izlietotajiem gredzeniem. Ornitologs rāda žurnālu – kāds kungs gados Madonas pusē salicis pie mājas daudz būrīšu un visu vasaru centīgi gredzenojis piemājas strazdus. Gredzenot būrītī esošos putnēnus esot visvienkāršākā gredzenošanas iespēja. Taujāju – vai tad, putnēnam pieaugot, gredzens netraucēs? Ornitologs paskaidro: "Strazdu mazuļiem, kuri guļ ligzdās, kāja neizaug, gluži otrādi – pieaugot tā kļūst sausāka. Savukārt pīlēnam augot, kājas stulms paliek lielāks. Savulaik tā bija liela problēma – uzliekot gredzenu, kāju varēja sakropļot, tāpēc gredzenoja tikai paaugušos pīlēnus. Latviešu ornitoloģi ķērās šo lietu pētīt un izgudroja asprātīgu metodi – ņēma pilienveidīgu gredzenu, kas der vecai pīlei uz kājas, un to starpu, kas pīlēnam par lielu, piepildīja ar plastilīnu. Pīlēnam plunčājoties pa ūdeni, plastilīns dilst tiktāl, cik kājiņa aug. Kad pīlēns izaug, gredzens uz kājas brīvi kustas, netraucē un kāju nebojā. Šo mūsu metodi tagad pārņēma arī Amerikā."

Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu