"Dabas aizsardzība ir ļoti sarežģīta joma. Tā prasa vai nu ciešu saikni ar dabu, kas ir tāds meditatīvs virziens, vai arī spēju izprast intelektuāli sarežģītas shēmas. Kā viens, tā otrs prasa mieru un analītisku domāšanu. Diemžēl tas nav raksturīgs mūsdienās Latvijā dzīvojošajām paaudzēm. Salīdzinot ar attīstītajām Rietumeiropas valstīm, esam atpalikuši visās jomās, tajā skaitā dabas sargāšanā. Domāju, kad ikdienā pieaugs mūsu kopējais intelektuālais un garīgais līmenis, tad arī dabu vairāk sargāsim. Jau pamazām šī apziņa aug, jūtīgāki un uztverē atvērtāki pret dabas sargāšanu ir cilvēki, kuru ģimenēs vai tuvumā ir mazi bērni, tātad cilvēki, kam rūp jaunā paaudze," uzskata Latvijas Dabas fonda dabas eksperts, biologs un zemnieku saimniecības Bekas īpašnieks Viesturs Lārmanis.
Dzimis un audzis Valkas pagasta Beku ciemā, pabeidzis Meža tehnikumu, kādreiz strādājis arī par mežsargu, vēlāk studējis Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē, bet pēdējos divdesmit gadus strādājis dabas aizsardzībā. Te, aizsargājamo ainavu apvidū Ziemeļgauja, ir Viestura dzimtas mājas, un viņš bioloģiski apsaimnieko aptuveni 150 ha zemes, no kuras lielākā daļa atrodas Natura 2000 teritorijā. Dabas aizsardzības jomai biologs pievērsies jau pagājušā gadsimta 90. gadu beigās. Vaicāts, kā pa šo laiku mainījusies izpratne par dabas aizsardzības funkciju un tās mērķi, Viesturs Lārmanis atzīst – misija pasargāt dabu bijusi visos laikos, bet pamatīgi ir mainījies priekšstats par to, kā tas darāms praksē.
Uguņi, ūdeņi, zālēdāji
Dabas aizsardzības vēsture liecina, ka priekšstats par dabas sargāšanu – un ne tikai bijušajā Padomju Savienībā, bet arī ASV un citviet pasaulē, – tika saistīts ar tā saucamo konservējošo dabas aizsardzību. "Tas nozīmēja, ka kaut kur dabai jāļauj būt tādai, kāda tā ir, un tā tiek, tā sakot, ielikta rezervātā, uzskatot, ka daba pati visu sakārtos. Mūsdienās tas ir novecojis priekšstats, jo cilvēks dabu ir tik stipri pārveidojis, ka dabas likumsakarības vairs nedarbojas tā, kā tas bija pirmatnīgos laikos," skaidro V. Lārmanis un turpina: "Cilvēks ir apturējis vai stipri ierobežojis procesus, kas veidoja dabisko vidi, piemēram, apturējis dabiskos mežu ugunsgrēkus, dabiskos palus, kas kādreiz piemeklēja teritorijas daudz lielākos mērogos nekā patlaban. Cilvēks ir, tā teikt, izņēmis no ainavas to ietekmējošus savvaļas dzīvniekus – taurus, sumbrus, savvaļas zirgus. Uguņi, ūdeņi un lielie zālēdāji kādreiz arī veidoja ainavu.
Mūsdienu pasaulē daudz kas ir mainījies, tāpēc nevar cerēt, ka daba būs tāda pati kā pirmatnīgos laikos."
Pasaule ir ļoti pārveidota, un, ja gribam nosargāt bioloģisko daudzveidību, panākt, ka cilvēka dēļ nepazūd savvaļas sugas, dažkārt nav citas izejas, kā imitēt dabas procesus. Latvijā pie tiem var ierindot lielo zālēdāju projektus, kas tiek realizēti dabas parkos un aizsargājamās teritorijās. Piemēram, tā saucamo taurgovju (Heka šķirnes govis) vai Konik Polski šķirnes zirgu ganības ir mēģinājums imitēt dabiskos procesus, jo šie dzīvnieki vidi ietekmē līdzīgi saviem priekštečiem savvaļniekiem. V. Lārmanis min piemēru arī par skandalozajām tā saucamajām kontrolētajām mežu dedzināšanām, bez kā nav iespējams saglabāt daudzas savvaļas sugas un pat ainavas. "Meža nobiru kārtiņā uzkrājas slāpeklis un dažādas citas barības vielas, tie kļūst aizvien auglīgāki, aizaug aizvien biezāki. Dabiskos apstākļos, uzkrājoties degmateriālam, ik pa laikam mežus piemeklēja ugunsgrēki, kas nobiru kārtu nodedzināja un veicināja barības vielu izskalošanos, tādā veidā pastāvēja gaišie priežu meži. Var teikt, ka uguns gluži vai restartē sistēmu. Ja nav šī procesa, mežs aizaug ar egļu pamežu vai krūmiem, kļūst tumšāks, līdz ar to pazūd tās savvaļas radības, kurām vajag gaismu un siltumu," skaidro biologs, pieminot arī tādas radības, kas specializējušās dzīvot apdegušā koksnē, augsnē un tamlīdzīgi. Tas vien norāda, cik ilgi evolūcijas procesā tam ir bijusi nozīme.
Pozitīvs evolūcijas turpinājums
Mūsdienās dabas aizsardzība no dominējoši konservējošas pieejas mainījusies uz apziņu, ka dabas vērtību pasargāšanai daudzviet ir nepieciešama aktīva darbība. Protams, ir arī dabas vides, kur joprojām vislabākā ir neiejaukšanās. Piemēram, runājot par purva sistēmu – ja tam nav nosusināšanas grāvju, šo ekosistēmu labāk cilvēkam atstāt mierā. Ir vietas, kur nepieciešams imitēt dabiskos procesus, ja vēlamies, lai no Zemes neizzūd noteiktas savvaļas sugas – tās ir kontrolēti dedzināmas ekosistēmas vai tādas, kurām nepieciešama noganīšana, sākotnējā ūdens režīma atjaunošana. Vēl viens virziens saistāms ar tradicionālajiem saimniekošanas laikiem no pagājušā gadsimta sākuma un senāk. "Filosofiski domājoši pētnieki norāda, ka garajā evolūcijas procesā cilvēks attīstījās kopā ar dabu, un, kamēr cilvēka ieguldījums dabas daudzveidībā kopumā bija ar pozitīvu zīmi, to varētu uzskatīt par dabisku evolūcijas turpinājumu. Piemēram, dabiskā pļava ir tāda sistēma, kur biodaudzveidība cilvēka darbības rezultātā kļuva lielāka. Taču pagājušo gadsimtu tradicionālo laiku saimniekošana ļoti atšķiras no mūsdienu pasaules, kur saimnieciskās darbības rezultātā biodaudzveidība kļūst mazāka. Tādēļ tradicionālo zemkopības ainavu no iepriekšējiem gadsimtiem arī pieskaita pie sargājamas dabas – tāpēc mēs sargājam dažādas pļavas, savvaļas sugas, kas bez zemnieka dzīves izdzīvot nevarētu," norāda V. Lārmanis.
Biologs pats saimnieko ar bioloģiskās lauksaimniecības metodēm. Viņam pieder gaļas govju ganāmpulks ar Šarolē, šīs šķirnes un Herefordas krustojuma liellopiem, kā arī šo šķirņu un Limuzīnas šķirnes krustojumiem. Taujāts par motivāciju veidot zemnieku saimniecību, Viesturs atzīst: "Visu dzīvi esmu gribējis to darīt. Liela nozīme arī tam, ka dzimtas iepriekšējās paaudzes jau kopš bērnības mani virzīja kļūt par saimniecības mantinieku. Man bija jāturpina, ko dzimta iesākusi."
Vai zināšanas dabas aizsardzības jautājumos palīdz saimniekot? "Pilnīgi noteikti, jo te gandrīz katrs kvadrātmetrs ir aizsargājams dabas objekts. Lielākā daļa manas saimniecības teritorijas iekļauta dabas lieguma un dabas parka zonās, mikroliegumos, te ir lielākā dažādu apdraudēto dzīvotņu – biotopu – veidu koncentrācija Latvijā un varbūt pat Eiropas Savienībā. Nelielas vienlaidus platības ietvaros sastopami 13 īpaši aizsargājamie pļavu, mežu un ūdeņi veidi – Latvijā vispār to ir 57. Vēl te ir vairāk par 30 īpaši aizsargājamo augu, dzīvnieku, sēņu un ķērpju sugu. Man pat pagalmā veidojas aizsargājams pļavu biotops," bagātības uzskaita V. Lārmanis.
Pasaule ar savu "internetu"
Beku pļavās vietām uz kvadrātmetru ir ap 50–60 augu sugām, kas veido īpašas augu sabiedrības, uz kurām balstās noteiktas kukaiņu sabiedrības un faktiski vesela pasaule. Tā veidojas ļoti ilgi. Pētījumos konstatēts – lai kultivēta zālāja vietā atjaunotos īsta dabiskā pļava, dažkārt vajadzīgi pat 70–90 gadi. Viestura īpašumā ir arī tādas dabiskās pļavas un ganības, kuru mūžs mērāms vismaz trīs gadsimtos. "Tā ir īpaša dabas sistēma, kas šajās pļavās izveidojas starp augiem, kukaiņiem un citām sīkbūtnēm.
Velēnā ir milzu pasaule ar savu "internetu". Tas ir līdzīgi kā populārajā filmā Avatars, kur bija uzburts tropiskais mežs.
Koki tur savienoti savā kopējā sistēmā, kur nodod informāciju viens otram. Izrādās, ka tā arī ir. Jo vairāk zinātnieki pēta, jo vairāk atklājas, cik ļoti cieši dabisko dzīvotņu sugas ir savā starpā saistītas. Uzarot dabisko pļavu vai uzlejot ķimikālijas, atjaunošanai vajag desmitgades," uzsver V. Lārmanis.
Viņa pļavās notiek arī zinātniskais monitorings, kur botāniķi skaita, kas noganīšanas rezultātā gadu gaitā notiek ar augiem. "Sugu bagātība ganību teritorijā vēl ir liela, taču dažas pazīmes liecina, ka varētu rasties problēmas – lai saglabātu sugu daudzveidību, turamas būtu 0,4 viena lopa vienības uz vienu hektāru, kamēr konvencionālajā saimniekošanā uz tādu pašu platību var audzēt gandrīz divas lopu vienības. Tas nozīmē, ka uz šo platību varu saražot četras reizes mazāk produkcijas, bet lauku atbalsta maksājumi šeit nav četrreiz lielāki nekā citiem zemniekiem," par izaicinājumiem nākotnē stāsta Viesturs un piebilst, ka Latvijā visretāk sastopamo pļavu veidi tiek pamesti ekonomisku apsvērumu dēļ.
Mīts par superzaļu valsti
Taujāts, vai mūsdienu Latvijas sabiedrībā vides saglabāšanas apziņa ir gana attīstīta, V. Lārmanis atbild – Rietumeiropā tā ir augstākā līmenī: "Citviet Eiropā cilvēkiem tomēr vairāk rūp tas, kā palīdzēt dabas daudzveidībai, kā dabu saglabāt savā pagalmā, kur dārzs nav tikai puķes. Dārzs tiek uztverts kā sava veida ekosistēma, un pie tās uzturēšanas tiek strādāts. Latvijā tas nav tādā līmenī – ir vairāk ārišķības, vairāk krāsu, bet ne tas, kā paši sajūtamies vienoti ar dabu."
Viesturs pētījis arī, kā cilvēki uzbur mītus par superzaļo Latviju un citviet industriālo pasauli. "Pret valsts kopējo telpu attīstītajās Rietumeiropas valstīs ekskluzīvi dabisko vai tradicionālo laiku pļavu vai mežu lielākoties ir vairāk nekā Latvijā. Ja sadalām visu mūsu valsts telpu trijās daļās: A, B, C – kur A ir ekskluzīvi dabiska vai tradicionāla lauku ainava, C ir stipri pārveidota, industrializēta ainava – kā betonēts laukums vai rapšu lauks, un B ir kaut kas pa vidu – ar kaut ko savā vaļā aizaudzis kādreiz apsaimniekots un tā tālāk, tad rietumu pasaulē A parasti ir lielāks nekā mums, un C vienmēr ir stipri lielāks. Rietumu pasaulē mazāks ir vidējais – B, kas mums savukārt ir ļoti liels. Piemēram, mums ir daudz padomju laika aramzemes, kas pēdējos 25 gados aizaugušas ar zāli, tur nav īstu dabisko pļavu un nebūs vēl desmitiem gadu. Tajā ganās baltais stārķis, ko bieži uztver kā Latvijas zaļuma jeb vides aizsardzības simbolu, bet jūs varētu iznīcināt pilnīgi visas Latvijas dabiskās pļavas un baltie stārķi to pat nepamanītu. Viņi ganās parastā pļavā, ēd parastās vardes, kas dzīvo parastā grāvī.
Stārķis nav dabiskas vides indikators, bet tiek par tādu uztverts.
Kopumā rietumu lielais C liecina par ekonomisko attīstību, mūsu lielais B par ekonomisko atpalicību, nevis dabiskumu. Ekoloģiski ainavas B daļa ir diezgan īslaicīga, nestabila pārmaiņu laiku parādība, kas izzudīs līdz ar valsts attīstību. Tas pats baltais stārķis būs labs indikators tam, kas notiks ar šo ne visai dabisko B," stāsta V. Lārmanis un min piemēru arī par bebriem, kuru kļuvis tik daudz tāpēc, ka cilvēki Latvijā ir sabūvējuši vairāk nekā 100 tūkstošus kilometru grāvju. Teiksim, vietā, kur bijis purvs, no kura iztecēja divi strauti un kur varēja dzīvot divas bebru ģimenes, tagad ir izrakti daudzi grāvji, bieži vien tie ir ik pēc 50 metriem, kur savukārt var dzīvot desmitiem bebru ģimeņu. Bebri tik daudz savairojušies uz mākslīgas pamatnes, bet populāri ir spriest, ka lielais bebru skaits liecina par Latvijas dabiskumu. "Tā mēs bieži vien maldinām sevi ar superzaļo Latviju. Mums patiešām neveicas ar tādu patiesi dabisku vai tradicionālu lauku vidi. Nav arī loģisku argumentu, kāpēc lai tās būtu stipri daudz, jo Latvijas zeme ir tāda, kur katru kvadrātmetru var pārvērst ražojošā platībā un mūsu priekšteči to arī centušies darīt, kamēr kaut vai Vācijā kalnu apvidos cilvēks ar savu industriju netiek nemaz klāt. Tur tas dabiskums dzīvo. Tāpat var pieminēt Zviedriju, Somiju, kur arī ir kalni, tundra, grūti aizsniedzamas ezeru salas. Objektīvi raugoties, viņiem pirmatnējo dabas ainavu pret valsts kopējo telpu ir vairāk nekā mums," norāda biologs.
Tāpēc ir tik svarīgi, kādus lēmumus mēs katrs un mūsu tuvākie kaimiņi pieņem savā zemītē. "No tā ir atkarīgs, vai nākamās paaudzes redzēs dabisko pļavu vai ne. Parasti jau visu, kas ir ekskluzīvs, agri vai vēlu sāk novērtēt, adekvāti maksāt kā par produktu. Ceru, ka varbūt tagad ir tā laikmeta sākums, kad sāk novērtēt, un tie zemnieki, kuriem ir šīs ekskluzīvi dabiskās vides, kaut kad būs ieguvēji," saka V. Lārmanis.
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.