Senās pagājušā gadsimta sākuma pastkartītēs skats no kalna uz Abavas senleju liecināja par koptiem laukiem un pļavām. Elpu aizraujoša ainava – ne velti jau kopš XIX gadsimta šo teritoriju dēvē par Kurzemes Šveici. Tomēr mūsdienās daudzviet zālāji, kurus vēsturiski šeit izmantoja ganībām, ilgus gadus netika apsaimniekoti un pamazām pārvērtās. Padomju kolhozu ideoloģija darīja savu.
Zeme te ir pārsvarā akmeņaina vai smilšaina, graudkopībai nepiemērota. Turklāt pāris reižu gadā senlejas pļavas applūst. Pēc paliem auglīgais zemes slānis tiek noskalots nost. Lopkopība patiesībā ir vienīgais saimnieciskās darbības veids, kas te ir iespējams. Tā bija pirms simts gadiem, un tā ir arī tagad.
Atjaunos parkveida pļavas
Pašlaik īpaši aizsargājamā dabas teritorijā Abavas senleja no Kandavas līdz Abavas upes ietekai Ventā tiek realizēti vairāki projekti, lai attīrītu potenciāli bioloģiski vērtīgos zālājus. Savukārt, lai izveidotu ilgtermiņa un ilgtspējīgu apsaimniekošanas sistēmu atjaunoto zālāju teritorijās, pērn Latvijas Dabas fonds (LDF) uzsācis un šogad turpina realizēt Eiropas Savienības (ES) GrassLIFE projektu Zālāju atjaunošana un to dažādas izmantošanas veicināšana. Tā mērķis ir uzlabot ES prioritāro zālāju aizsardzības statusu Latvijā un padarīt efektīvāku to apsaimniekošanu. Sadarbojoties ar zemnieku saimniecībām, visas zālāju atjaunošanas darbības iecerēts īstenot 14 Natura 2000 tīkla teritorijās, kopumā atjaunojot biotopus 1320,5 hektāros. Šajā procesā tiks izmantotas gan pārbaudītas, gan testētas inovatīvas atjaunošanas metodes.
Ar nelielu piepūli uzkāpjot Riebiķu māju tuvējā stāvajā kalnā dažus kilometrus no Kandavas, arī vējainā augusta dienā, kad debesīs saspēles veido baltu putu mākoņi, ainava liek aizrauties elpai. Lūk, tur, Abavas otrajā krastā, kādreiz graciozus siluetus iezīmējusi kadiķu audze. Vecos, laika pluinītos un dabas procesu varā reiz pamestos kociņus redzam, taču biezu šīs ainavas strēli iezīmē pēc Otrā pasaules kara saaudzis drūms koku un krūmu ņudzeklis.
Tepat netālu ir arī veco ozolu mežs, tiesa, cilvēkam teju necaurstaigājams un pašu ozolu dzīvi drūmi nomācošs. Toties uz otru pusi, raugoties no cita skatupunkta, smuki noganītas pļavas apdzīvo baltu gotiņu ganāmpulks. Tas pieder zemnieku saimniecības Celmiņi īpašniekiem Ievai un Kasparam Sūniņiem. "Mūsu lielais plāns ir atjaunot parkveida pļavas, nogāzes starp ieleju un kalna augšpusi. Ir jāattīra vecais ozolu mežs, kas ieaudzis alkšņos, lazdās un krūmājos. Ceram, ka pēc gadiem pieciem te pavērsies jau cita ainava. Tas ir jādara ar steigu, jo iepriekšējie gandrīz simts bezdarbības gadi apsaimniekošanas nozīmē dabai nodarījuši daudz posta," saka z/s Celmiņi saimniece Ieva.
Esam nonākuši Mācītājmuižas pļaviņā Vecie ozolāji. Melnbaltās arhīvu bildēs redzams, ka kandavniekiem šī bijusi īpaša pulcēšanās vieta starp stipriem un veselīgiem kokiem. Nu tie ir pazuduši necaurredzamā meža biezoknī. Toties te konstatēta reta skarabeju dzimtas vabole – lapkoku praulgrauzis –, kas apdzīvo bioloģiski vecus platlapju kokus, kam izveidojušies dobumi. Jau ilgāku laiku Eiropā platlapju praulgrauzis kļuvis par vienu no dabas aizsardzības simboliem. Šī vabole daudzviet savā areālā nonākusi uz izmiršanas robežas, jo izzūd parkveida pļavas, veci platlapju meži. Faktiski praulgrauzi var uzskatīt par pasaulē aizsargātāko kukaiņu sugu, un Latvijā esošās vairāk nekā simts atradnes veido 15% no pasaules populācijas.
Vasaras pilnziedā Veco ozolāju pļava parasti raiba: bezdelīgactiņa, pļavas vilkmēle, zilganā seslerija, odu gimnadēnija – tie ir tikai daži no reto sugu kategorijā ierakstītajiem, šajās pļavās konstatētajiem augiem. Patlaban, augusta sākumā, zied smaržīgais mārsils. Personiskos botāniskos atklājumus Ieva dažkārt veic, kādu no tiem salīdzinot ar Latvijas Sarkanajā grāmatā fiksētajiem. "Pusi Sarkanās grāmatas saraksta te var atrast," bilst Kaspars. Šajās pļavās arī augustā atrodam, piemēram, tādu augu kā savvaļas burkāns, kas tiešām smaržo pēc burkāna! Bioloģisko zālāju platības šeit ir lielas, un tā esot priekšrocība to ilgstošai pastāvēšanai. Pērn visas pļavas bijušas fantastiski skaistas. Šogad gan karstums darījis savu un dažās pļavās zāliens burtiski čaukst.
Pieradināja pie govīm
Uz Riebiķiem no pilsētas Sūniņi atnākuši pirms aptuveni divdesmit gadiem. "Mums bija labs mantojums – šīs pļavas nebija sabojātas, tikai ganītas. Tas ir tas, kas nepieciešams bioloģiski vērtīgajiem zālājiem," norāda Ieva.
Līdz tam Sūniņiem nav bijis pieredzes lauksaimniecības nozarē, abi ir dzimuši pilsētnieki, savulaik ieguvuši nesaistītas pamata profesijas. "Visu apguvām procesā. Nebija pat sajēgas, kā arkls īsti izskatās. Es pabeidzu Bulduru Dārzkopības tehnikumu un tikai tāpēc, lai saprastu, ko iesākt ar savu puķu dobi, nemaz nerunājot par lauksaimniecību kā uzņēmējdarbību. Pašlaik mums ir gaļas liellopi, un šī izvēle notika tāpēc, ka platība bija jāapsaimnieko," stāsta z/s Celmiņi saimniece.
Latvijas pirmās brīvvalsts laikos šis īpašums bijusi vecsaimniecība ar četrdesmit hektāriem zemes un divu zirgu saimniecību, tas tolaik bijis "pieklājīgs apjoms". Īpašnieku maiņas un teritorijas sadalīšanas rezultātā Riebiķu piemājas zeme ir desmit hektāru plaša, gandrīz puse ir applūstoša teritorija. Kad Sūniņi iegādājušies īpašumu, krūmi bija okupējuši pļavas līdz pat ēku sienām. Vispirms jāizzāģē krūmi, tad var laist lopus, kuri nogana atvases. Pāris gadu laikā pļavu zemsedze mainās, vēl pāris gadu laikā sāk mainīties arī flora. Kaspars rāda robežas līdz Vecupei un atzīst – desmit hektāri nav daudz: "Mūsu gadījumā tā ir piemājas zemīte." Jārēķinās, ka divreiz gadā uz diviem mēnešiem daļa bioloģiski vērtīgo zālāju ir zem ūdens. Pērn rudenī Vecupes pļavas zem ūdens bijušas pat trīs mēnešus.
Lai realizētu savu lielo plānu – atjaunotu parkveida pļavas ar retiem, skaistiem kokiem –, saimnieki arī iesaistījušies iepriekšminētajā Latvijas Dabas fonda realizētajā projektā. "Sadarbība ar LDF mums bijusi jau iepriekš. Pateicoties fondam, arī pieradām pie govīm," pasmaida Ieva, viņa turpina, "fonds veica vienas Abavas ielejas palieņu pļavas monitoringu. Padomju gados tā pļava tikusi arta, tur bija kartupeļu lauks. Apsaimniekošanai mums iedeva divas teles un grūsnu govi. Projektā bija paredzēts izpētīt, cik ātri ar noganīšanu pļavā var atgriezt bioloģisko daudzveidību, kā tā mainās. Tas bija skaists laiks! Tā mūs pieradināja, tad nopirkām vēl piecas govis, tad desmit."
Sadarbībā ar kaimiņiem
2006. gadā Sūniņi šeit izveidoja zemnieku saimniecību. "Pļavas ir, un, lai tās neaizaug, kaut kas jādara. Varēja arī pļaut, un tolaik pēc pļaušanas varēja nopļauto arī smalcināt un atstāt pļavā, bet tagad ir secināts, ka šī metode mazina biotopa vērtību. Mums loģiskāk šķita pļavās turēt lopus. Uzskatījām, ka mūsu gadījumā vispareizākais veids ir nopirkt tīršķirnes dzīvniekus no ārzemēm. Tā izveidojies aptuveni 200 liellopu liels Šarolē tīršķirnes ganāmpulks. Mēs tirgojam vaislas dzīvniekus un ik pēc pāris gadiem tos piepērkam klāt," paskaidro Kaspars.
Svarīgākais process šajā nozarē esot teliņu atnešanās laiks ziemā, visu pārējo gada laiku – no maija līdz decembrim – liellopi ganās plašā aplokā pļavās. Ieva saka: "Aitas gan negribējām turēt. Tur ir vairāk darba – pret vienu govi ir piecas aitas. Process ir sarežģītāks." Kaimiņi gan esot izvēlējušies aitas, un z/s Celmiņi saimnieki pārliecinājušies, ka paši izdarījuši pareizo izvēli. "Arī draudu aitām daudz vairāk – suņi, vilki. Ar govīm tādu problēmu nav, tās sargā savu ganāmpulku, teļus. Godīgi sakot, suns no govju bara izbēgt praktiski nevar. Govs skrien ātrāk," pasmaida Kaspars.
Bet savvaļas tauri vai zirgi? Izrādās, ka pirmsākumos šeit tie ir bijuši. "Sākotnēji tika uzskatīts, ka savvaļas govis, zirgus nedrīkst ziemā piebarot. Realitātē tas nedarbojas, dzīvnieki ir jāpiebaro. Ja lopi nav paēduši, tie aiziet pāri aplokiem. Vienu ziemu pie mums bija trīsdesmit centimetru bieza sniega kārta, skaidrs, ka dzīvnieki no zemes neko nevar izkašāt. Un pāri aplokiem bija!" atceras Kaspars un piebilst – šeit tiem bijis par šauru, turklāt sarežģīti bijis izpildīt Pārtikas un veterinārā dienesta labturības prasības. "Ja nepieciešama, teiksim, veterinārārsta palīdzība vai sagūstīt, nepieradinātu savvaļas dzīvnieku ir teju neiespējami noķert. Ja mērķis ir noganīt, no dabas viedokļa to pašu pļavās var izdarīt tīršķirnes ganāmpulks," secina Ieva.
Noraugoties uz Sūniņu darbīgo rosīšanos, arī kaimiņi savu pļavu noganīšanai iegādājušies govis. Ozolu nogāzi gar upes malu līdz pašai Kandavai iecerēts sakopt kopā ar vēl citiem tuvākās apkārtnes saimniecību īpašniekiem. Kā secinājuši eksperti, vecie koki te mokās, pamežs ir viena vecuma, un tas mirst. Ja apsaimniekošanā nepiedalīsies cilvēks, pēc pāris gadu desmitiem tur vairs nebūs ne veco koku, ne pameža. "Mums šī ideja patīk, un kaimiņiem arī patīk. Gribam ainavu sakārtot tā, lai te izskatās, kā bija pirms simt, simt divdesmit gadiem. Lai paši to varētu baudīt un no uzņēmējdarbības viedokļa tas nebūtu ar mīnusa zīmi," uzsver Kaspars.
Zemju īpašnieki Latvijā nereti pauž rezervētu attieksmi gan pret dabas aizsardzības plānu izveidi, gan pret īpaši aizsargājamu biotopu statusa noteikšanu savās teritorijās. "Tam pamatā vairāk ir bailes no nezināmā. Visa mūsu saimniecība ir dabas parka teritorijā, pieņemam to un priecājamies, jo zinām, ka neviens te blakus neuzbūvēs trīsstāvu viesnīcu. Mūsu uzņēmējdarbība nav pretrunā ar dabas aizsardzību, un dabas parka statuss mūs pasargā," uzsver Ieva un Kaspars Sūniņi.
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.