"Mūsu klimatiskajā zonā dabiskie zālāji lielā mērā ir cilvēka veidots biotops. Tas, kā cilvēks saimniekoja vakar un kā saimnieko šodien, arī ir noteicošie faktori tam, kādi Latvijā ir dabiskie zālāji, cik to ir daudz," atzīst Latvijas Dabas fonda (LDF) padomes priekšsēdētāja un projekta GrassLIFE vadītāja Inga Račinska. Šogad LDF kopā ar partneriem – Latvijas Universitāti (LU), Vides risinājumu institūtu un 11 zemnieku saimniecībām – realizē Eiropas Savienības (ES) LIFE programmas atbalstīto projektu GrassLIFE: Zālāju atjaunošana un to dažādas izmantošanas veicināšana.
Atstāt vietu dabai
Pašlaik Latvijā dabiskajiem zālājiem klājas grūtāk nekā jebkad, uzsver Inga Račinska un turpina: "Zālāju atlicis ļoti maz. Pēc dažādiem datiem – tikai 0,3–0,7% no valsts teritorijas. Tie ir no 40 līdz 70 tūkstošiem hektāru atkarībā no tā, cik strikti vērtē dabisko zālāju un tā kvalitāti. Zinātnieki lēš, ka vajadzētu virs 100 tūkstošiem hektāru, lai biotops vispār būtu dzīvotspējīgs un nodrošinātu savas funkcijas, lai pļavas Latvijā vispār saglabātos."
LDF biotopu eksperte Baiba Strazdiņa norāda – pirms simt gadiem Latvijā dabiskie zālāji aizņēma 30% teritorijas. Tas nozīmē, ka kritums ir bijis ļoti straujš. Ekspertiem ir pamats bažām, jo dabā sugas ir pielāgojušās un dzīvotspējīgas tikai savā teritorijā. "Dabisko zālāju nelielās teritorijas patiesībā uztur ļoti lielu apjomu dabas daudzveidības. Ja tagad Latvijā izzustu visi dabiskie zālāji, izzustu viena trešdaļa no visām Latvijas oras un faunas sugām. Šie rādītāji ieskicē problēmas mērogu," uzsver I. Račinska.
Zālājus ir svarīgi uzturēt ne tikai kā dabas vērtību, bet arī ainavas saglabāšanas nozīmē. Arī kosmopolītiskam pilsonim ainava savā ziņā ir kā identi kācijas zīmogs, tā raksturo piederību. Vai spējam iedomāties ceļojumu pa Latviju bez krāšņiem skatiem, piemēram, pie Daugavas, Gaujas vai Abavas senlejā? Ainavu mainību nodrošina daudzveidīga saimniekošana, kur pļaviņas mijas ar me- žiem un mežmalām. "Tāpēc esam sākuši projektu GrassLIFE. Patiesībā šis ir pēdējais laiks paveikt ko lielu zālāju labā. Projekts mērķēts uz to, lai vietās, kur zālāji vēl ir glābjami, pieliktu papildu pūles un mēģinātu saglābt tā sauktās kodolzonas. Tās ir vietas, kur zālāji saglabājušies vēl samērā labā kvalitātē un apjomā," skaidro I. Račinska. LDF projekta partneri – LU eksperti – norāda, ka Latvijas dabiskie zālāji ir ļoti fragmentēti, to stāvoklis – slikts, saglabāšanas iespējas – minimālas un jāpieņem grūtais lēmums – ko ar tiem darīt. Zemgalē no dabiskajiem zālājiem atlikuši tikai ļoti nelieli fragmenti, tāpēc LDF nolēmis fokusēties uz vietām, kur ir reālas iespējas kaut ko panākt, – tās ir 14 Natura 2000 teritorijas.
Lielākās no tām – Ziemeļgaujā, Abavas ielejā, Sitas un Pededzes upes palienē, mazliet arī Rāznas Nacionālajā parkā. Zemgale ar lielā mērogā intensīvi apsaimniekotajiem laukiem faktiski vairs neatstāj vietu dabiskajam zālājam, savukārt atlikušās mazās pļaviņas cieš no barības vielu pieplūdes. To, vai dabiskais zālājs saglabāsies, lielā mērā noteiks cilvēka izvēle – vai lauksaimnieks atstās neapstrādātu lauka maliņu, vai saglabās pļaviņu neapartu. "Tas ir vērtību sistēmas jautājums. Kas tad mūs dara laimīgus – vai tiešām vienīgi nauda? Man šķiet, ka atslēga tomēr ir līdzsvarā. Jā, var saimniekot intensīvi, bet nevajag būt alkatīgam. Ir jāatstāj vieta arī dabai. Diez vai šīs mazās pļaviņas lielsaimniekam ir izdzīvošanas jautājums," saka I. Račinska un piebilst: "Projektu ietvaros sarunās ar lauksaimniekiem ļoti bieži izrādās, ka viņi par to nemaz nav domājuši."
Izvēloties projekta partnerus, zemnieku saimniecībām tika izvirzīti kritēriji: saimniecībai jāatrodas Natura 2000 teritorijā un tajā jābūt kādam no ES prioritāri aizsargājamiem dabisko zālāju veidiem. Pieteicās aptuveni 60 saimniecību, no kurām atlasīja kritērijiem atbilstošas. Tie ir saimnieki, kuri idejas radīšanas procesā apliecināja, ka grib šai iniciatīvā iesaistīties, uzlabot savu dabisko zālāju apsaimniekošanu un izmēģināt dažādas metodes gan aizaugušo, gan reiz iekultivēto zālāju atjaunošanai.
Mūsdienu galvenais faktors
Valsts politika ir tā, kas ilgtermiņā noteiks, cik sekmīgs būs šajā projektā realizētais, atzīst I. Račinska. Kopumā gan pārbaudītas, gan jaunas un citviet pasaules praksē pieņemtas zālāju apsaimnie- košanas un atjaunošanas metodes tuvāko piecu gadu laikā tiks realizētas 1320,5 dabisko zālāju hektāros. Lai zālājus atjaunotu, nepieciešama regulāra un pareiza saimniekošana. I. Račinska turpina: "Kādreiz to noteica saimniekošanas tradīcijas, veselais saprāts un loģika, savukārt mūsdienās galvenais faktors ir atbalsta maksājumi un lauku politika caur subsīdiju sistēmu. Jāteic, liels nopelns, ka mums vispār zālāji saglabājušies, ir līdz šim pieejamiem atbalsta maksājumiem bioloģiskās daudzveidības uzturēšanai zālājos. Tas ir regulārs Lauku attīstības programmas maksājums, kuru iespējams saņemt par pļavas uzturēšanu." Problēma gan tajā, ka citi lauku programmu maksājumi par dažādu kultūraugu audzēšanu ir izdevīgāki un konkurētspējīgāki. "Te ļoti liela nozīme ir atbalsta nosacījumiem, apjomiem un kopējai apziņai par to, vai zālājs ir vērtība. Pēc zālāja uzaršanas nākamajā gadā savus ieskatus mainīt nevarēs tā iemesla dēļ, ka uzarta zālāja atjaunošanai ne- pieciešami 20–50 gadi," norāda B. Strazdiņa. "Tāpēc saimniekiem, kuru rīcībā ir augstas kvalitātes dabiskie zālāji, būtu jāsaņem adekvāta kompensācija. Dabiskajos zālājos ļoti bieži ir grūti saimniekot – pļavas nav līdzenas, tās var būt ar reljefu, slapjumiem, apsaimniekojot lūst tehnika, un, ja nav papildu stimula caur subsīdijām, tas nemotivē zālāju saglabāt," novērojusi I. Račinska.
LDF iecerējis aktīvi strādāt, lai veicinātu subsīdiju sistēmu nākamajam maksājumu periodam no 2022. gada, kam plānošana noris jau pašlaik. "Sadarbojoties ar zemnieku saimniecībām, jau tagad gatavojam rekomendācijas, kas būtu nepieciešams, lai novērtētu dabisko zālāju augsto pievienoto vērtību. Slāņu ir ļoti daudz – arī par produktu kvalitāti, ko iegūst šādos dabiskos zālājos," paskaidro I. Račinska. B. Strazdiņa piebilst: "Jau 90. gados, pieņemot Dabas aizsardzības likumu, Latvija ir definējusi, ka pļavas ir vērtība. Iestājoties ES, mūsu valsts ir apņēmusies tās saglabāt. Lauku attīstības programmas maksājums ir līdzeklis, kā to sasniegt. Līdz ar to šis ir valstisks lēmums un valsts atbildība, kas skar visas sabiedrības intereses."
Ko gan pļavas labā var da- rīt cilvēks, kuram nepieder pat mazs pleķītis zemes? LDF pārstāves norāda – tā ir mūsu katra kā patērētāja izvēle. Piemēram, tā izvēle, ko izdarām, iegādājoties produktus. "Mūsu sadarbības partneri ir mazās un vidējās lauku saimniecības. Zemnieki, kam rūp vide, kurā saimnieko. Viņos ir tāds gaišums un pozitīvisms! Un viņi ir lepni par vidi, kurā dzīvo. Protams, ar to vien nepietiek. Tāpēc jābūt veselīgam balansam ar izpratni par pļavu kā vērtību un skāliem mehānismiem, kas stimulē un palīdz pļavu saglabāt vienlīdzīgos konkurences un saimniekošanas apstākļos ar citiem," saka I. Račinska.
Gribu gotiņu!
Kā saglabāt pļavu labā kvalitātē? Viena no klasiskajām metodēm ir pļaušana vienu vai divas reizes gadā, ļaujot augiem izziedēt. Lai saņemtu lauku atbalsta maksājumu par dabiskās daudzveidības uzturēšanu zālājos, vairs nav atļauts zāli smalcināt un atstāt uz lauka, jo rezultātā mainās zālāja struktūra un pazeminās tā kvalitāte. Otra metode ir ekstensīva noganīšana. Ganīšanas veidi var būt ļoti dažādi, bet pamata nosacījums ir pļavu nepārganīt. Arī mājlopus katra saimniecība var izvēlēties pēc saviem saimniekošanas ieskatiem.
LDF šī projekta ietvaros praktizē Latvijas mērogā vēl nebi- jušu paņēmienu, izmantojot tā saukto mobilo ganāmpulku, kurš ganību sezonas laikā tiek pārvests no vienas pļavas uz otru. Vienā tādā ganāmpulkā ir gan liellopi, gan aitas – ko pļavā nenoēd vieni, to apēd otri.
"Ar to vien, ka iesaistām projektā saimniecības, kuras atjauno savus zālājus, nepie- tiek, jo daudzi dabiskie zālāji nepieder aktīvām zemnieku saimniecībām. Liela daļa no tiem paliek neapsaimniekoti – vai nu nav lopu, vai pļavas ir grūti apsaimniekot, jo sarežģīta reljefa un kon gurācijas pļavas daudzos gadījumos noganīt tomēr sanāk vieglāk nekā nopļaut. Viens no veidiem, kā šādus zālājus saglabāt, ir pašiem tos apsaimniekot, tāpēc ieviesām mobilo ganāmpulku. Noslēdzam līgumus ar zemes īpašniekiem un mājlopus vedam uz tām vietām, kurās nesaimnieko," skaidro I. Račinska.
Saimniekiem pašiem turēt lopus nav iespējams dažādu iemeslu dēļ, piemēram, dažiem zemes par maz, citi jau krietni gados, vēl kāds dzīvo un strādā pilsētā un ik dienu būt laukos nav iespējams. Šie cilvēki ar prieku izmantojuši mobilā ganāmpulka piedāvājumu. Ikdienā to uzrauga divi vīri, LDF ganāmpulka koordinatori. LDF dzīvnieku kopums ir aptuveni 40 govju, divi buļļi un 200 aitu. Ganāmpulkus komplektē atkarībā no situācijas, un tie ir vairāki. Mājlopi jau palīdzējuši sakopt pļavas Gaujas Nacionālajā parkā, Jelgavā un citur. Tiklīdz pļavas tiek noganītas, ganāmpulku transportē uz nākamo vietu. "Tas, protams, ir liels loģistikas izaicinājums. Bāzes stacija mums ir Līgatnē, un tajā ganāmpulks atgriezīsies, tikai tuvojoties ziemai," stāsta I. Račinska.
Mājlopu transportēšana, aploku izveidošana, dzirdināšanas nodrošināšana vietās, kur ūdens nav pieejams, plānošana, precīza noganīšanas brīža aprēķināšana – pirmie secinājumi par šiem jautājumiem ekspertiem jau veidojas, un netiek slēpts, ka pirmajā pieredzes gadā viegli neiet. Toties palīdz modernās tehnoloģijas – tā kā katram ganāmpulkam ik dienu nav iespējams būt klāt, galvenajiem dzīvniekiem barā ir uzlikti raidītāji, kas palīdz noteikt ganāmpulka atrašanās vietu. Jāpiebilst, ka arī Igaunijā tikusi testēta šāda noganīšanas metode, tiesa, mazākos mērogos, un tur pastāv iespēja iznomāt liellopus mazai pļavas platībai.
"Var teikt, ka Baltijas valstīs šāda prakse nav tikusi izmēģināta un arī Eiropā tādā mērogā, kā to darām mēs, piemēru nav daudz. Tāpēc arī ir grūti, jo sākam ko jaunu, bet jau pašlaik redzam – pēc šāda veida zālāju apsaimniekošanas ir milzīgs pieprasījums – un ne tikai aizsargājamās teritorijās. Mums daudzkārt saimniekiem ir nācies atteikt, ja pļaviņa neatrodas aizsargājamā teritorijā. Šoruden mēģināsim rast risinājumus, kā palīdzēt cilvēkiem šādos gadījumos," skaidro I. Račinska.
Kas ir bioloģiski vērtīgie zālāji
- Par bioloģiski vērtīgiem sauc zālājus (pļavas un ganības), kas veidojušies vismaz 20 gadus neartās platībās, kas ir neielaboti, nemēsloti un daudzu gadu gaitā cilvēka apsaimniekoti un uzturēti, tādējādi izveidojušies par sarežģītām ekosistēmām ar lielu bioloģisko daudzveidību.
- Pazīt bioloģiski vērtīgu zālāju var pēc lielā augu sugu skaita, kā arī pēc zālājā sastopamajām augu un putnu sugām. Latvijā par bioloģiski vērtīgo zālāju indikatorsugām speciālisti atzinuši 55 augu sugas.
- Dabas ekspertu nereti lietotais zinātniskais termins – izmirša- nas parāds – raksturo inerci, pārstājot apsaimniekot pļavu. Augi, kas tajā auguši, kādu laika posmu pļavā vēl saglabājas. Kritisko efektu un biotopu izzušanu tūlītēji pamanīt nevar. Speciālisti konstatējuši, ka Zemgalē izmiršanas parāds jau ir samaksāts. Citviet Latvijā tas ir sācies, bet vēl nav izgājis visu ciklu.
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.