Uz Tumes Pičām, kur ar bioloģiskām saimniekošanas metodēm Līvija un viņas dzīvesbiedrs Pēteris Paparinskis spējuši izveidot ekoloģiski tīru vidi ap sevi, audzējot un pārstrādājot bioloģiskos dārzeņus un ogas, dodamies lietainā maija dienā, kad spēcīgais vējš norāvis siltumnīcai plēvi. Saimnieki steidz to salabot. Dzīvojamā māja un mazā ražotnīte, kurā saimniece pati savām rokām izgatavo ekoloģiski tīras augļu marmelādes un konfektes, celta stāvā kalna galā. Saimniece spriež, ka senos laikos šeit, iespējams, bijis pilskalns. "Man patīk, ka šeit vienmēr pūš vējš. Jau senatnē zemnieki zināja, kur māju celt – kalna galā. Pirmkārt, kalna gals lauksaimniecībā ir vismazāk izmantojama zeme, otrkārt, labi var pārskatīt savus laukus visapkārt, treškārt, te vasarā nekož odi," paskaidro Līvija Paparinska.
Smiltsērkšķa stāsts
No Tumes Piču pagalmiņa patiesi labi pārskatāms saimnieku jau ilgus gadus audzētais piecus hektārus plašais smiltsērkšķu dārzs, blakus tam arī zirņu lauks. Taču saimniece neslēpj raizes, jo nu smiltsērkšķi gājuši mazumā: "Slimība uzmetusies – baktērija, kuru, kā izsprieduši Dobeles zinātnieki, no Somijas atnesuši migrējošie gājputni. Slimība sākas nevis no augsnes, kur to izraisa parazitāra sēne, bet no zariem. To ievēroju, kad kādā rudenī ļoti strauji bija uznākusi salna. Mēs paspējām nogriezt zarus, bet nepaguvām nolasīt ogas – lai ievāktu ražu, divas trešdaļas zaru ar ogām griež, jo smiltsērkšķis ražo uz iepriekšējā gada dzinumiem. Jāzina, ko ņemt, ko atstāt," skaidro Līvijas kundze.
Smiltsērkšķa ogām piemīt īpatnība – kad uznāk salna, pozitīvās īpašības tās maina uz negatīvajām. Kļūst arī šķidras un rūgtas. "Kādreiz Centrāltirgū redzu, ka pārdevējs sēž un knibina no zariem vecās ogas – var redzēt, ka cilvēks neko no smiltsērkšķiem nesaprot, taču pārdot grib," vērtē Tumes Piču saimniece. Viņa skaidro: "Tās šķirnes, kas nākušas no Sibīrijas, no Tjanšana, aug citā klimatā – sasalst, atkūst, atkal sasalst un atkūst. Tie ir pielāgojušies savvaļnieki, un tās ir citas šķirnes. Pie mums aug selekcionēti smiltsērkšķi, un uz mūsu atkušņainajām ziemām smiltsērkšķi nereaģē, tie gaida īsto brīdi, kad var sākt augt, bet līdz ar to šo šķirņu ogām zudusi īpašība, ka tās var sasalt un atkust, nezaudējot labās īpašības."
Ja to nosauc par konfekti, bērnu ir vieglāk pacienāt ar ķirbi un burkānu
Līvija atceras laiku, kad pirms gadiem pieciem pirmoreiz ievērojusi smiltsērkšķu kaiti – patogēnā sēne bija uzmetusies kociņiem tādos kā raganu apļos. Viņa taujājusi pēc padoma visiem speciālistiem, kam vien varējusi: "Katram bija sava versija. Citkārt man atbildēja, ka mēs – bioloģiskie lauksaimnieki – gribam sazin ko. Lai labāk miglojam lauku, bet es esmu principiāli pret miglošanu! Tad man stāstīja, ka šajā laukā barības vielu pietrūkstot, tāpat arī ūdens. Tā nebija tiesa." Kad Paparinski sākuši nodarboties ar smiltsērkšķiem – un tas bijis jau XX gadsimta 90. gados Sēmē –, speciālisti teikuši, ka šiem krūmaugiem kaites nedraudot. Taču vēlāk Tumes Pičās gājputnu atnestā patogēnā sēne radīja nopietnus postījumus. Ar sūru darbu, neatlaidību un nemitīgi papildinot zināšanas Līvija Paparinska savu smiltsērkšķu dārzu saglābusi: "Neizturīgākā izrādījās šķirne Botaņičeskaja ļubiteļskaja, lai gan ir agrīna un skaisti ražo. Tā mums iznīka praktiski pilnībā. Prozračnaja, ko paši saucam par sarkandupšiem, ir visskaistākā – tā noturējās uz robežas. Krasnoplodnaja izrādījās visizturīgākā – tā ir tumši oranža, garša ogām ir gandrīz kā pīlādzim."
Dārzs ir izdzīvojis. Līvijas kundze savulaik vārījusi bioloģiskos ievārījumus, tagad turpina vārīt konfektes arī no smiltsērkšķiem un citām ogām – želejveidīgie našķi esot domāti "saprātīgiem vecākiem, kuri negrib bērniem pirkt iekrāsotus, sacukurotus saldumus". "Ja to nosauc par konfekti, bērnu ir vieglāk pacienāt ar ķirbi un burkānu," pasmaida Līvija Paparinska.
Dzīve piespiež eksperimentēt
Tumes Piču saimniece, jau astoņus gadus gatavojot aptuveni 30 veidu dabisko našķu, no Latvijā augošajām ogām un augļiem neizmanto cidonijas, mežrozītes un bumbierus – konfektēm tie esot par cietu. Neizmanto arī aronijas un irbenes – tās savukārt ir bioloģiski pārāk aktīvas, un, ja bērns apēd vairumā, var atstāt iespaidu uz veselību. "Patiesībā jebkura oga un auglis ir ļoti labs. Cilvēki runā par vitamīniem, bet aizmirst, ka organismam vajadzīgi arī mikroelementi un makroelementi, aizmirst par minerālvielām. Mūsu dabīgo gardumu ražošanas tehnoloģija tapa triju gadu laikā, un cenšamies tajos maksimāli saglabāt visas vērtīgās vielas. Konfektes nav alerģiskas, ja vien nav specifiskas alerģijas pret kādu augli vai ogu. Ir mammas, kuras bērniem speciāli tās pērk, jo var ēst droši," stāsta biosaimniecības īpašniece. Lai gan, ievērojot Pārtikas un veterinārā dienesta prasības, piemēram, smiltsērkšķi biosaimniecībā termiski apstrādā ne mazāk kā 75 grādos, izrādās, šis process ļauj koncentrēt smiltsērkšķa eļļas vērtīgās īpašības, un šķietami pieticīgās želejveida konfektītes pārvēršas par spēcīgu, iedarbīgu pretiekaisuma līdzekli – par to Paparinski pārliecinājušies uz savas ādas. Starp citu, 2014. gadā starptautiskajā pārtikas izstādē Riga Food IU Liepa ieguvis 1. vietu saldumu grupā.
Daudzās mūsu slimībās vainojams neatbilstošs ēdiens
Līvijas kundze pēc izglītības ir dizainere, pabeigusi Lietišķās mākslas skolu, viņas dzīvesbiedrs Pēteris – ģeologs. Jau laukos pie tantes Sēmē ģimene nolēmusi nopietni pievērsties smiltsērkšķu audzēšanai. "Dzīve piespieda. Mūsu puika saslima, tāpēc nācās pārorientēties," īsi komentē Līvijas kundze. Viņa atnes pagaršot vēl kādu dabisko gardumu ar pagaidu nosaukumu "brančmaizītes", kas vizuāli atgādina sklandraušus ar aveņu pildījumu, bet esot arī ar kartupeļu un pelēko zirņu pildījumu. Maizīte izgatavota bez rauga, tā ir no burkāniem. "Tas ir jauns produkts, ko vēl nelaižam tautās intensīvi. Mēs paši vēl mācāmies," stāsta Līvija un turpina: "Kad bērnam radās veselības problēmas, nācās iedziļināties visā, ko ēdam. Sapratu, ka daudzās mūsu slimībās vainojams neatbilstošs ēdiens. Ieguvu informāciju par raugu un uzzināju, ka tas cilvēka organismam nav vajadzīgs. Tāpēc izdomāju, kā uztaisīt maizīti bez rauga un baltajiem miltiem, tādu, lai tā būtu no dārzeņiem." Tā ģimenē sākuši eksperimentēt ar atskārsmi, ka tas ēdiens, ko patērējam ikdienā, ne tuvu nelīdzinās tam, kas būtu jāēd.
Ar vārpatu necīnās
Līvija Paparinska padziļināti interesējusies, ko cilvēkam nodara trīs komponenti: pārtikas piedevas, ģenētiski modificēti organismi un agroķimikālijas. "Pārtikas piedevas ir nelietderīgas, bet no tām var izvairīties. Par laimi, cilvēkam ir pietiekami daudz saprašanas, lai izvairītos arī no ģenētiski modificētiem organismiem. Taču agroķimikālijas ir vislielākais drauds, tās jau gadiem ir visur, no tā brīža, kad zemnieks uz lauka sāka kaisīt tā saukto zupuriņu – tas ir sākotnējais superfosfāts," stāsta Līvijas kundze un turpina: "Taču senākos laikos augsne vēl tika mēslota ar kūtsmēsliem, ar dabīgu kompostu, līdz ar to augsnei bija saglabājusies spēja ražot. Tajā bija baktērijas, sēnes, kukaiņi, tārpiņi – līdzībās runājot, tāpat kā cilvēka vēderā, arī augsnē notiek līdzīgi procesi. Ar to arī bioloģiskā lauksaimniecība atšķiras no konvencionālās."
Līvija uzskata, ka biosaimniekošana ir vēsturisks process, tā augusi reizē ar cilvēku. "Mūsdienās to mākslīgi iznīcina lielo agroķimikāliju ražotāji. 2004. gadā, kad mācījos bioloģisko lauksaimniecību, kāds agronoms izskaidroja nezāļu apkarošanas līdzekļa raundapa īpašības. Tā sastāvā esošā glifosāta pussabrukšanas periods ir 50 gadu, tas no augsnes tiek ieskalots ūdenskrātuvēs, kur pēc tam iztvaiko. Cilvēks to apēd, iedzer, ieelpo. Augsnē glifosāts ir kā atombumba – tas sabojā tur esošo dzīvo būtņu imūnsistēmu –, bet cilvēkam traucē vitāli svarīgo asinsrades procesu," ar iegūto informāciju dalās Tumes Piču saimniece. Dažkārt lauksaimnieki viņai vaicājuši: bet kā viņa tiek galā ar neganto vārpatu, ko zemnieki cenšas apkarot arī ar glifosātu saturošiem līdzekļiem. "Es necīnos! Manos laukos vārpatas nav!" saka Līvija. Kā – nav? Saimniece skaidro: "Katram uz zemes dzīvojošam augam ir sava funkcija, tas neaug tāpat vien. Dabā viss ir ar savu nozīmi – turklāt ar dubultnozīmi. Vārpatas sakne, tāpat kā, piemēram, pienenes sakne, ir bioloģiski aktīva. Vārpatai piemīt īpašība iznīcināt augsnē esošo ķimikāliju, būtībā tā atindē augsni. Tās sakne uzsūc ķimikāliju un padod to augšā uz lapām. Jo vairāk indēs augsni, jo vairāk būs vārpatu, bet līdz brīdim, kad ķimikāliju ir vairāk, nekā augs spēj atindēt. Kur vairs neaug vārpata, neaug nekas."
Katram uz zemes dzīvojošam augam ir sava funkcija, tas neaug tāpat vien. Dabā viss ir ar savu nozīmi – turklāt ar dubultnozīmi.
Tumes Pičās neuztraucas par vārpatām – tās dzīvo savu dzīvi un labās kultūras nenomāc. Tiesa, pirms Paparinski pārnākuši te saimniekot, agrāk šeit bijusi kolhoza zeme. Līvija spriež – tolaik nezināšanas pēc zemei nav devuši kādu laiku atpūsties, sastādījuši smiltsērkšķus, un, iespējams, tāpēc tiem nav bijusi laba imunitāte. Kad 2003. gadā stādījuši mazos krūmaugus, drīz vien usnes un dadži te saauguši tik lekni, ka smiltsērkšķu stādiņus meklējuši ar rokām, lai nenopļautu. "Tas bija šausmīgi. Vēlāk uzzināju, ka par usnēm nav jāuztraucas. Ja arkla dziļumā aramkārtas zonā izveidojusies tā sauktā zole, kas līdzinās plastilīnam, vienīgā, kas to dabīgā veidā var salauzt, ir usne. Vai arī zeme jālauž ar smagās tehnikas irdinātāju. Usnei ir tāda jauda kā nevienam! Divus gadus manā laukā tā bija, bet pēc tam pazuda – usne savu darbu bija padarījusi. Dabā viss notiek tā, kā tam jānotiek, un cilvēkam tam jāseko līdzi, nevis jācenšas piepumpēt muskuļus, lai cīnītos ar dabu. Cilvēks ir viena maza, sīka daļiņa no dabas, un viņam jāmācās no dabas," uzskata Līvija.
27 resni putni
Taujāta, cik daudz izaicinājumu jāpieņem, bioloģiskajā saimniecībā ievērojot arī dabas aizsardzības pamatprasības, Līvija atzīst, ka laukos tas notiek dabiski, un smejot stāsta atgadījumu ar putniem: "Iesēju 3,5 hektārus pelēko bioloģisko zirņu. Salidoja uz lauka gulbji, starp tiem arī zosis – uz lauka bija mitrums, izveidojās plančka. Sāka dīgt zirņi, un šie gāja tur baroties. Man bija 27 resni, noēdušies putni, tādi, kas nevarēja vairs pacelties spārnos – tik ļoti pieēdušies. Reiz braucu gar lauku, izkāpu no mašīnas, gāju šos gaiņāt prom: "Kauns ir vai nav?!" Putniem galvas augšā: "Kas ir kauns – kaut kas garšīgs?" Skaisti jau tie putni izskatās! Tomēr šie aizdevās prom, tikai seši bija palikuši. Tagad plančka izžuvusi un arī tie seši ir prom. Šiem savvaļas putniem vismaz bija iespēja baroties ar tīru barību. Bet tie putniņi, kas saēdas kodinātos graudus... Pēc tam te krīt beigti. Es jau to redzu."
Saimniece retoriski vaicā: vai ticēsiet, ka, miglojot lauku ar ķimikālijām un cenšoties iznīcināt vienu dzīvo lauka sastāvdaļu, netiks ietekmētas arī citas? "Loģika to nepieļauj, taču agronomiem tā māca – lūk, miglojiet lauku pret smecernieku! Taču smecernieks "nāk komplektā", piemēram, ar zemeni. Miglošanas rezultātā smecernieks varbūt pazudīs, bet no lauka pazudīs arī tas, kurš viņu ēd. Šādi tiek iznīcināta barības ķēde. Mums citreiz pārmet – sak, bioloģiskie lauksaimnieki miglo laukus naktīs. Nē, nemiglojam! Ja nomiglosim vienreiz, iznīcināsim visu, un sekas var redzēt uzreiz. Tāpēc nestresoju ne par vārpatu, ne usni. Lielākais pārbaudījums bioloģiskajiem lauksaimniekiem joprojām ir konvencionālie ķīmiķotāji, taču pierādīt to nevaram. Ja cilvēki paši nesaprot, neviena soda sistēma nepalīdzēs," uzskata Līvija, un tam piekrīt arī Pēteris.
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.