Kāda ir kopējā situācija Latvijā ar rehabilitācijas pakalpojumu pieejamību? Kādreiz bija daudz sanatoriju, nu to nav. Vaivari nav tāda kā vienīgā saliņa?
Nacionālais rehabilitācijas centrs Vaivari ir vienīgais specializētais stacionārās rehabilitācijas centrs valstī. Vēl stacionāro rehabilitāciju nelielā apjomā sniedz Liepājas reģionālā slimnīca, Vidzemes slimnīca, ļoti nedaudz arīGaiļezers (RAKUS), attīstās Ziemeļkurzemes slimnīcas.
No slimnīcām nemitīgi tiek prasīts samazināt gultasdienu skaitu. Rehabilitācijā tā nevar atļauties. Sanāk, ka slimnīcām tāda rehabilitācijas nodaļa neizdevīga, jo grauj labos rādītājus.
Tieši tā - rehabilitācijā nedrīkst par mērķi izvirzīt mazāku gultasdienu skaitu, rehabilitācijā par mērķi ir jāizvirza augstāks funkcionēšanas līmenis. Jo arī ne vienmēr ir saikne starp ieguldīto laiku un efektivitāti.
Tagad daudz runā par Pasaules Bankas pētījumu, kas dos mārsterplānu, kartējumu... Ļoti labi. Tikai dīvaini, ka šajā pētījumā rehabilitācija ir atstumta maliņā - tai nav pievērsta uzmanība. Varbūt nebija dots tāds uzdevums. Rehabilitācijas jomā pilnīgi noteikti uz mūsu iedzīvotāju skaitu ir vajadzīgs viens specializēts rehabilitācijas centrs kā kompetences, ekselences, references centrs.
Lai labākais aprīkojums, labākie speciālisti ir vienuviet, kas ļauj arī nodrošināt augstāko pakalpojumu līmeni?
Lai ir vismaz viens tāds, kas uzņem pacientus ar smagākām, sarežģītākām saslimšanām. Citos gadījumos, kad varbūt bojājumi mazāk sarežģīti, rehabilitācijai jānotiek tuvāk pacienta dzīvesvietai. Proti, pacienti, kuriem nav nepieciešams komplekss rehabilitācijas pakalpojums, ko nodrošina multidisciplinārā komanda, rehabilitācijas pakalpojumus brīnišķīgi var saņemt arī ambulatori vai dienas stacionāra veidā lokālajās slimnīcās, veselības centros.
Varbūt jums lokālajās slimnīcās, kam neskaidrība par savu nākotni, jāveido filiāles, lai nodrošinātu arī pakalpojumu eksportu šajā jomā?
Tas arī ir iespējams, par to mēs esam domājuši, bet jārēķinās ar slimnīcu īpašnieku vēlmēm. Ja pie mums ir koncentrēti lielākie rehabilitācijas resursi - vienā mūsu centrā vien strādā pāri par 50 fizioterapeitiem, tas ir reāls spēks -, tad tas, ko varam un labprāt arī darītu, ir palīdzēt ar padomiem, ar kaut kādu mobilo komandu. Iespējams, kā programmu vadītāji, sadarbības partneri varam pārraudzīt, kā noris darbība vietās, kur pieredze un kompetence rehabilitācijas jomā nav tik liela.
Ja runājam par pakalpojumu eksportu, pieredze mums jau ir - savulaik pārdevām rehabilitācijas pakalpojumus Azerbaidžānai. Viņiem šī joma nav attīstīta, vismaz ne tādā līmenī kā pie mums. Tas bija vēl pirms naftas cenas krituma. Azerbaidžānas valdība saprata, ka pirkt pakalpojumus no mums ir izdevīgāk nekā Vācijā vai varbūt Turcijā, protams, ņemot vērā arī krievu valodas zināšanas. Azerbaidžānas valsts maksāja par tās pacientu rehabilitāciju.
Kā veicās sadarbība?
Sadarbība divu gadu garumā deva milzīgu pieredzi arī mums - Vaivaru speciālisti teica, ka tik smagus un ielaistus gadījumus viņi nebija redzējuši. Tie bija pacienti ar ļoti smagiem funkcionēšanas traucējumiem. Daudzi bija atsūtīti no attālākiem Azerbaidžānas reģioniem, ne visi spēja saprasties vēl kādā valodā, izņemot azerbaidžāņu.
Līdz ar naftas cenas krīzi sadarbība pārtrūka.
Tad faktiski maksas pakalpojumu eksports rehabilitācijas jomā ir iespējams?
Ir iespējams, bet šobrīd mums nepietiek kapacitātes. Mēs pakalpojumus primāri sniedzam mūsu cilvēkiem, un, ja vien ir valsts finansējums Latvijas iedzīvotājiem, mēs, protams, neorientējamies uz maksas pacientiem.
Bet te būtu jārunā arī par to, ka pasaulē rehabilitācijas speciālisti vairs nestrādā tikai ar rokām - ir vajadzīgs arī tehnoloģiskais aprīkojums.
Esam šajā ziņā atpalikuši?
Tehnoloģiski rehabilitācijā ārkārtīgi. Un esam atpalikuši, ne tikai salīdzinot ar citām Eiropas valstīm. Nupat arī Krievija sapirkusi aprīkojumu lielā daudzumā, cita lieta, ka viņiem vēl nav sagatavoti atbilstoša līmeņa rehabilitācijas speciālisti. Mums savukārt ir lieliski fizioterapeiti, ergoterapeiti, audiologopēdi, rehabilitācijas ārsti, bet mums ļoti pietrūkst robottehnoloģijau kas būtiski atvieglotu speciālistu darbu, daudzkārt vienveidīgi trenējot kādas ķermeņa daļas, piemēram, roku kustības pacientiem pēc insulta, lai var atjaunot spēju kaut vai rīkoties ar karoti, uzvilkt zeķi. Protams, robottehnoloģijas nevar nodrošināt to, kas fiziski vairs nav iespējams, taču var uzlabot pacientiem gaitas kvalitāti, nodrošināt pārvietošanos vertikālā stāvoklī ratiņkrēslā sēdošajiem, kas gan nenozīmē, ka, izejot kursu, pacients pats sāks skriet.
Es uzskatu, ka tas ir milzīgs negods valstij, ja nacionālajā rehabilitācijas centrā, kas ir vienīgais tāds valstī, nav nevienas robottehnoloģijas. Igaunija ir vismaz piecus gadus mums priekšā šajā jomā. Hāpsalas rehabilitācijas centrs izveidots kā kompetences, ekselences centrs, koncentrējot tajā modernākās tehnoloģijas rehabilitācijas jomā. Kāpēc gan Latvija nevarētu veidot šādu kompetences, ekselences centru tieši Vaivaros?!
Visu interviju lasiet trešdienas, 14. septembra, avīzē Diena!
Arnolds
unkuls kunkuls
Zāļu Vecis