Tas, kādā stāvoklī ir lielākā daļa policijas ēku, jau sen ir zināms lielākajai daļai Latvijas sabiedrības. Par to runāts gadiem, tieši tāpat kā par nepieciešamību beidzot kaut ko šajā situācijā sākt vērst uz labo pusi. Un tieši tāpat politiķi ar lielāku vai mazāku regularitāti (gan vairāk tajā solījumu bārstīšanas laikā, kad bijusi nepieciešamība tapt pārvēlētiem, piemēram, Saeimā) ir solījuši policistu darba apstākļus uzlabot.
Protams, ironisku smaidu raisīja Saeimas deputāta Andreja Judina raidījumā paustais, ka viņš esot pārsteigts, cik ārkārtīgi slikti un, iespējams, pat nedroši darba apstākļi ir tiem cilvēkiem, kuriem ikdienā ir jārūpējas par mūsu visu drošību.
Tieši tikpat ironiski bija dzirdēt Judina norādi, ka Iekšlietu ministrijai (IeM) ir daudz aktīvāk jāakcentē šis jautājums kā svarīga prioritāte, piebilstot: ''Ja negribam sagaidīt nelaimes gadījumu, jāinvestē.''
Nevar jau apstrīdēt deputāta pausto viedokli, jo šo jautājumu patiešām ir beidzot jāsāk daudz aktīvāk risināt. Nepietiek ar atsevišķiem kosmētiskajiem remontiem dažos kabinetos vai dažām izremontētām ēkām kopumā. Tomēr šaubas par Judina ''rūpēm'' raisa pāris nianses. Pirmā – nez kādēļ, izrādot tēvišķas rūpes par iekšlietu sistēmas darbiniekiem un būtībā mudinot pašreizējo iekšlietu ministru Sandi Ģirģenu būt aktīvākam un risināt policijas darba apstākļu uzlabošanas jautājumu, deputāta kungs ne ar vienu vārdu nekur neatgādināja, ka viņa paša partijas biedrs Rihards Kozlovskis pirms Ģirģena astoņus (!) gadus vadīja IeM, taču no Judina paustā pārsteiguma sanāk, ka eksministrs ar partijas biedriem par šo tēmu nav runājis. Un otra nianse – savdabīgā kārtā tā nu iegadījies, ka arī ilggadējais Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis tagad ir Judina partijas biedrs, un viņam taču vislabāk bija jāzina, kādos appelējušos kabinetos un uz kādiem nodriskātiem krēsliem sēž viņa padotie.
Skaidrs, ka ne jau tikai policistiem nākas strādāt apstākļos, kas nekādi nevar tikt uzskatīti par motivējošiem. Tas pats ir daudzās citās jomās – skolās, bērnudārzos, slimnīcās, Ugunsdzēsības un glābšanas dienestā.
Uzskaitījumu var turpināt, šķiet, bezgalīgi. Un par visām šīm jomām un to neatliekamajām vajadzībām, tostarp atalgojumu, uzsvērts gadiem – tikpat ilgi, cik skaisti izremontētās un moderni aprīkotās telpās par šo problēmu ''rūpes un pārsteigumu'' ir pauduši labi atalgotie politiķi.
Patiesībā nav jau runa par Judinu, Kozlovski, Ķuzi vai Ģirģenu. Runa ir par Latvijas politisko kultūru un atbildību kopumā. Zīmīga ir Ģirģena replika raidījumā: ''Vai Latvijā politiķiem ir svarīga valsts iekšējā drošība tikpat daudz kā valsts ārējā drošība?'' Redzot politiķu kopējo attieksmi pret valsti un sabiedrību, es nedaudz papildinātu – vai politiķiem ir svarīga drošas un pārtikušas Latvijas valsts pastāvēšana nākotnē?