Uz šo repliku mani pamudināja savā absurdumā izcils, bet arī kopējo politisko virtuvi labi ilustrējošs Konservatīvo līdera Jāņa Bordāna izteikums intervijā kolēģei Olgai Dragiļevai no Delfi. Uz jautājumu, kur palicis Konservatīvo viens no lielajiem programmatiskajiem solījumiem, ar ko partija gāja uz iepriekšējām Saeimas vēlēšanām, dzelzceļa elektrifikācijai iepriekš plānoto pusmiljardu eiro novirzīt zinātnei, tieslietu ministrs izmeta repliku, ka "starp citu, šī ir viena no tām summām, kas nav nozagta un kas varēja būt nozagta pie citas valdības, kurā nebūtu Konservatīvo".
Saprotiet, mēs neizpildījām saviem vēlētājiem doto solījumu, kam būtu milzu ietekme uz valsts attīstību, bet citi to pusmiljardu tāpat būtu nozaguši, tā ka sakiet vien paldies, ka mēs tikām ievēlēti, lai neizpildītu solījumu, jo citi ne tikai neizpildītu, bet vēl arī nozagtu. Tas nekas, ka viņa partijas biedrs Krišjānis Feldmans tajā pašā intervijā īsti nemācēja izstāstīt, kur tad tas pusmiljards īsti iztērēts, bet Feldmana atbilde, ka solījums nav izpildīts, jo koalīcijas kompromisa vārdā šo summu nācies pārdalīt dažādām ārpus vienas partijas programmatiskajiem uzstādījumiem esošām vajadzībām, ir absolūti ierasta, gadu gadiem dzirdēta atbilde, ar kuru patiesībā jau netiek melots. Partiju individuālie solījumi jau laikus ir jādala uz potenciālo koalīcijas partneru skaitu un viņu prioritātēm, veselo saprātu, valsts ekonomiskajām iespējām utt., utt., utt.
Tādēļ vienmēr ir šķitis nedaudz liekulīgs mūsu – mediju un dažādu politikas analītiķu – uzstādījums par kvalitatīvām priekšvēlēšanu debatēm uzskatīt tādas, kuras partijas vērtē pēc to programmām un atļaušanās kaunināt vēlētāju, kurš esot pārāk slinks un dumjš, lai iepazītos ar programmām un vēlēšanu dienā izdarītu "gudru un apzinātu izvēli". Rezumējums – studējam partiju programmas, izmantojam par atskaites punktu to darbības vērtēšanai, turam partijas pie vārda, bet Dieva dēļ nestāstām sev un citiem, ka šī ir tā universālā matrica, caur kuru politikā sijāt graudus no pelavām.