Man ir bail, ka dažas dienas būs sašutums, kritika, tiks prasīts politiķu un ierēdņu skaidrojums, bet tam sekos jauna nedēļa ar jauniem sašutumiem, sabiedrības uzmanība noplaks, un šis stāsts paliks apslāpēts zem birokrātiskām atrunām. Vēl vairāk man bail, ka nekāda sabiedrības sašutuma nemaz nebūs. Ka kāds uzdrīkstēsies mērīt un svērt jauno Slapiņu latvietību, patriotismu un tiesības uz īpašu attieksmi.
Andris Slapiņš tajā 1991. gada 20. janvāra vakarā neaizgāja mājās vai ar draugiem iedzert alu, bet ar kinokameru plecā steidzās šāvienu virzienā. 24 gadus vēlāk ducis valdības locekļu jutās komfortabli, neatverot savos datoros dienaskārtības punktus 8.1 un 8.2, kuros Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PMLP) iesaka atteikt Andra Slapiņa bērnu lūgumu ļaut viņiem saglabāt Latvijas pilsonību, neatsakoties no Krievijas (viņu mammas dzimtenes) pilsonības.
Gribas ticēt, ka, izlasot sagatavotajos dokumentos uzvārdu "Slapiņš", katram no viņiem būtu radies jautājums pašiem sev, vai tiešām šis nav tas gadījums, par ko runā Pilsonības likuma 9. panta 1. daļas 5. punkts, proti, dubultpilsonības pieļaušana "atbilstoši svarīgām valsts interesēm".
Jo Andrim Slapiņam bija svarīgas Latvijas valsts intereses un viņa bērniem Annai un Andrim, kurš savu tēvu tā arī nekad nesatika, ir svarīga Latvija.
To viņi pazemīgā vēstulē rakstīja toreizējai premjerei Straujumai, kura tātad nevarēja nezināt, kādus likteņus valdība bez diskusijām aukstasinīgi izlemj.
Dzīvojot brīvā valstī, līdz ar gadiem attālinās gan saviļņojuma, gan traģisma izjūtas, kādas mums bija 1990. gada 4. maijā, 1991. gada barikāžu vai augusta puča laikā. Sava valsts ar laiku kļūst par ko pašsaprotamu, un tas ir neizbēgami. Tāpēc 4. maijā klājam baltus galdautus, 11. novembrī dedzam svecītes kritušo karavīru piemiņai, 18. novembrī svinam savas valsts dzimšanu un janvārī atceramies barikāžu laiku – izpildām rituālus, kas vieno nāciju un neļauj aizmirst par neatkarību samaksāto cenu un tos, kuri par to atdeva savu dzīvību. Politiķiem, kuri to aizmirsuši, ir jāpaiet malā un jāatgūst sapratne, ka barikāžu upuru piemiņa nenozīmē tikai ikgadēju fotografēšanos ar ziediem rokās Bastejkalnā, bet arī cieņu pret kritušo ģimenēm un valstiskuma pamatos likto principu nenodošanu.
Arī iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis, kuram barikāžu dienās bija 21 gads, bija no tiem, kas nepalika mājās, – viņš aizgāja pieteikties pirmajā policijas bataljonā. Acīmredzot kaut kur šajā ceturtdaļgadsimtā starp studenta apziņu, ka jāiet aizstāvēt savas valsts neatkarību, un to uzvalkoto ministru, kurš valdības sēdē virzīja rīkojumu par atteikumu atļaut saglabāt Latvijas pilsonību Andra Slapiņa bērniem, ir notrulusi apziņa, kāpēc latviešiem vispār vajadzīga sava neatkarīga valsts. Ne jau tādēļ, lai ministri uzsietu šlipsi un tiktu aizvizināti līdz valdības sēdei vai PMLP ierēdņi ar vanaga aci sekotu līdzi, lai divi latviešu jaunieši procedurāli pareizi atteiktos no Latvijas pilsonības.
Trollis JT
politikānis
zvirbulēns