Pats par sevi šis fakts, protams, nav nekas īpašs, tomēr priekšvēlēšanu kampaņā iesaistījās arī skandalozais Itālijas ekspremjers, vienas no labēji centriskajā aliansē ietilpstošajām partijām Forza Italia (Uz priekšu, Itālija) izveidotājs Silvio Berluskoni. Tā kā Sicīlijas reģionālās vēlēšanas ir pēdējā spēku pārbaude pirms nākamā gada sākumā (domājams, ka 4. martā, lai gan precīzs datums vēl nav noteikts) gaidāmajām nacionālajām vēlēšanām, Berluskoni aktivitātes ir raisījušas minējumus, ka 81 gadu vecais politiķis varētu vēlēties jau piekto reizi stāties pie Itālijas valdības stūres. Pats Berluskoni konkrētu atbildi pagaidām nesniedz, lai gan labprāt izsakās ne tikai savā, bet arī labējo centristu vārdā.
Tiesa, lai atkal atgrieztos Romā kā uzvarētājs, Berluskoni nepietiks tikai ar viņa pārstāvētās partiju apvienības uzvaru vēlēšanās. Itālijas politikas veterānam nāksies arī pārvarēt viņam 2013. gadā apsūdzību korupcijā dēļ noteikto aizliegumu ieņemt amatus valsts pārvaldē. To Berluskoni jau dara. Viņš ir iesniedzis attiecīgu sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT), protams, apgalvojot, ka apsūdzības ir politiski motivētas un ka viņš vienmēr ir bijis godprātīgs nodokļu maksātājs. Visbeidzot, sinjoram Silvio nāksies pārliecināt labēji centrisko aliansi, ka tieši Forza Italia, nevis Ziemeļu līga ir šīs apvienības nozīmīgākā partija un ka tieši viņš, nevis Ziemeļu līgas līderis Mateo Talvāni ir tas cilvēks, kurš alianses uzvaras gadījumā pelnījis ieņemt Itālijas premjera krēslu.
Lielākā daļa šo šķēršļu nepavisam nav nepārvarami. Neraugoties uz visai cienījamo vecumu, sinjors Silvio ir uzskatāms apliecinājums tēzei, ka liela bagātība ir ilga mūža un labas veselības garantija. Tāpat viņš vienmēr ir ticis uzskatīts par priekšvēlēšanu kampaņu un aizkulišu cīņu lielmeistaru, un vismaz otro prasmi papildina arī milzīga pieredze. Tajā pašā laikā pat Berluskoni ar visiem viņa talantiem ir bezspēcīgs Eiropas birokrātijas dzirnavu priekšā un nav spējīgs pasteidzināt savas sūdzības izskatīšanu ECT. Kad ir gaidāms lēmums šajā lietā, neviens gan nezina, taču ir pamatotas aizdomas, ka ne līdz nākamā gada martam, bet gan jūtami vēlāk.
Tas gan neizslēdz iespēju, ka Berluskoni varētu virzīt uz Itālijas premjera amatu kādu personiski sev lojālu politiķi, piemēram, savu bijušo preses sekretāru, bet pašlaik Eiropas Parlamenta priekšsēdētāju Antonio Tajāni, bet pats darboties aiz kulisēm, tomēr vēlreiz kļūt par Itālijas valdības vadītāju viņam diezin vai izdosies. Iespējams, šis ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad Eiropai tradicionālā birokrātiskā gumijas stiepšana būs devusi arī kādus pozitīvus rezultātus, jo apvienotā Eiropa pašlaik neatrodas tādā stāvoklī, lai spētu pārdzīvot Berluskoni atgriešanos.