Policija veic izmeklēšanu, taču izskatās, ka šis nav tas gadījums, kad kāds ļaunprātīgi būtu ielauzies datorsistēmās, visdrīzāk nostrādājis tā sauktais cilvēciskais faktors. Kaut visvairāk motivēti pārkāpt slepenības režīmu būtu to skolu vadītāji un pedagogi, kam pēc nesenajiem izglītības un zinātnes ministra vēstījumiem par slikto skolu slēgšanu ir risks palikt bez darba, šajā gadījumā (ņemot vērā, ka priekšlaikus atklātībā nonākuši arī rezerves temati) izskatās, ka "sūce" ir augstāk – pie jautājumu gatavotājiem. Vēl var secināt, ka Izglītības un zinātnes ministrijas vadība problēmu gan labi apzinās, taču apzināti neko nedara, lai šādu informācijas noplūžu iespējamību novērstu, jo kā gan citādi būtu izskaidrojams tas, ka tādi gadījumi atkārtojas gadu no gada.
Pašreizējā eksāmenu jautājumu nogādāšanas sistēma līdz katram skolēnam ir krietni arhaiska. Vispirms kāds izlemj, kādi konkrēti būs uzdevumi, tad kāds tos noformē uz eksāmena veidlapām, izdrukā, sakopē, saliek pa aploksnēm, tās noteiktā kārtībā nonāk skolu direktoru rokās, tad vēl ir veicama vesela procedūra līdz pašam eksāmena brīdim. Tāda sajūta, ka tā radīta, domājot nevis par efektivitāti, bet gan (kārtējo reizi) budžeta līdzekļu apgūšanu.
Pēc šajās dienās notikušā izglītības un zinātnes ministrs (beidzot!) publiski apliecinājis, ka sistēmu nākamgad varētu mainīt, aizzīmogoto papīra aplokšņu vietā izmantojot interneta saziņu. Atliek vienīgi cerēt, ka tas atkal nebūs saistīts ar kārtējām miljonos skaitāmām budžeta izmaksām. Jo galu galā kāpēc jau tagad tos pašus bēdīgi slavenos domraksta tematus nevarēja izziņot caur internetu, kaut vai ministrijas valsts sekretāram videotiešraidē izlozējot no daudzām versijām vienu? Arī citus uzdevumus var sagatavot daudzos variantos un tad visu acu priekšā pēc nejaušības principa vienu izvēlēties un izziņot. Ja to nevar uzrakstīt uz tāfeles, eksāmena telpā var uzstādīt drukas iekārtas (gan jau katrā skolā vismaz dažas tādas ir) un izdrukāt. Vienīgais, kas tādā gadījumā svarīgi, lai variantu, no kuriem izvēlas to visiem vienoto, būtu pietiekami daudz – pat ja kāds tos būs iepriekš uzzinājis, arī tā nebūs liela traģēdija, jo tad viņam nekas cits neatliks, kā kārtīgi sagatavoties visām versijām.
Cits jautājums – un par to gan gribētos, lai diskusija turpinātos viskvalificētāko izglītības speciālistu līmenī, varbūt pat piesaistot ārvalstu kolēģu –, cik jēgpilna ir centralizēto eksāmenu pielietošana visām skolām kā tāda? Kā ar vienu mērauklu var mērīt, piemēram, profesionālās vidusskolas kaut kur reģionā un Rīgas 1. ģimnāzijas audzēkņus? Vai tos, kas mācās latviešu un mazākumtautību skolās? Vai veselos un cilvēkus ar veselības traucējumiem? Vietējos un iebraucēju bērnus? Un kā šajā kontekstā izskatās ministrijas centieni vērtēt skolas pēc šo eksāmenu rezultātiem – vai ne pēc džungļu likuma, kad izdzīvot lemts tikai spēcīgākajam (elitārākajam)?
niknis
io
Imants Imants