Tā kā nupat notikušo Lielbritānijas parlamenta ārkārtas vēlēšanu iznākumu ir grūti nosaukt par britu valdībai labvēlīgu, pēdējai ir svarīgi nodemonstrēt apņēmību un rīcībspēju, kamdēļ sarunas tai, kaut arī simboliski, taču vajadzētu sākt iepriekš izsludinātajā datumā. Sarunu iespējami ātrāka sākšana ir arī ES interesēs, jo situācijā, kad Lielbritānijā pastāv iekšējas pretrunas, Briselei ir lai arī ne pārmērīgas, tomēr izredzes panākt izdevīgāku dienas kārtību.
Vienlaikus, lai arī vēl ne ar pilnīgu pārliecību, taču var uzskatīt, ka abās pusēs ir mazinājusies stingrās līnijas piekritēju ietekme. Runa nav par sākotnējo bungu rībināšanu – Eiropas amatpersonu paziņojumiem, ka britiem jāuzspiež maksimāli neizdevīgi nosacījumi un jāpiestāda visi iespējamie rēķini, vai britu politiķu piesaukto iespēju, ka Lielbritānija var aiziet, vispār neatvadoties –, bet gan par to, ka Londonas tā dēvētās cietās izstāšanās gadījumā abas puses var ciest ievērojamus ekonomiskos zaudējumus.
Jāatgādina, ka Lielbritānijas premjerministre Terēza Meja bija iepriekš paziņojusi, ka valsts cietā aiziešana no ES izpaudīsies kā izstāšanās no vienotā tirgus un ES muitas savienības, bet vietā stāsies divpusējie tirdzniecības līgumi. Ja raugās no apvienotās Eiropas administrācijas skatu punkta, šāds sarunu iznākums būs trieciens tās prestižam, kā arī apdraudēs jau tāpat neskaidrās ES nākotnes perspektīvas, kamdēļ ES nav gatava piekrist divpusējo tirdzniecības līgumu slēgšanai, bet disidentisms šajā ziņā tiks apkarots bez žēlastības, galvenokārt, protams, ar finanšu pātagu.
Ja britu vēlētāji būtu nepārprotami atbalstījuši Mejas valdības nostāju, tā būtu arī liecība, ka viņi ir gatavi paciest iespējamo darba vietu skaita samazināšanos, izaugsmes palēnināšanos un citas problēmas, kādas var sekot gadījumā, ja ES atteiksies pieņemt Londonas noteikumus. Nebūt ne mazsvarīgs būtu arī fakts, ka ierindas eiropiešiem vēl vienas ekonomiskās grūtības pavisam noteikti nav vajadzīgas, un kā no vietējām valdībām, tā no Briseles tiktu kategoriski prasīta iespējami ātrāka vienošanās ar Londonu. Tagad šāds scenārijs ir kļuvis gandrīz neiespējams, protams, ja vien ES sarunu vedēji nesāks izvirzīt pārmērīgas prasības, kas viegli var novest pie britu vēlētāju noskaņojuma maiņas.
Rezultātā samērā mierīga laulības šķiršana, saglabājot labas attiecības un ciešu ekonomisko sadarbību, ir optimālais risinājums abām pusēm, un tas ļauj cerēt uz raitām sarunām un nesāpīgu to iznākumu.