Kas attiecas tieši uz Afganistānu, tad Tramps lika saprast, ka ASV bruņotie spēki šajā valstī paliks vēl nenoteikti ilgu laiku, galveno uzmanību veltot cīņai ar terorismu, kā arī Afganistānas armijas apbruņošanai un apmācīšanai. Afgāņu demokrātijas šajā sarakstā nav, lai gan demokrātiskas tendences, protams, tiks atbalstītas. Nekā negaidīta šajos paziņojumos nav, jo ir skaidrs, ka aiziet no Afganistānas ASV nevar tā iemesla dēļ, ka turpmākie notikumi būs iespaidīgs trieciens valsts prestižam. Ja amerikāņu karaspēks no Afganistānas tiks izvests, ir maz šaubu, ka atsāksies plaša karadarbība, kas novedīs pie islāma radikāļu atgriešanās pie varas.
Vienlaikus tieši cīņa ar islāmistiem bija galvenais ASV invāzijas Afganistānā iemesls, tāpēc karaspēka izvešana būtu līdzvērtīga sakāves atzīšanai.
Domājams, ka lielā mērā tieši neveiksmīgais mēģinājums padarīt Afganistānu (un arī Irāku) par kaut nedaudz demokrātisku valsti pēc būtības, nevis tikai formāli, ir kļuvis par iemeslu, kāpēc Tramps atkārtoti uzsvēra nepieciešamību atteikties no amerikāņiem netīkamu režīmu nomaiņas. Vēl iepriekš ASV prezidents paziņoja, ka ASV turpmāk izvairīsies no iejaukšanās citu valstu iekšējās lietās. Trampa pieeja, kuru viņš nodēvēja par "principiālu reālismu", paredz sadarbību ar citām valstīm ASV interesēs, necenšoties ietekmēt to politiskās sistēmas.
Cits jautājums ir, cik ticama ir iespēja, ka šāda nostāja, kas nevar nesagādāt prieku veselai plejādei vairāk vai mazāk odiozu režīmu visos planētas nostūros, tiešām kļūst par ASV ārpolitikas stūrakmeni. Trampa virzītais kurss ir atklāts izaicinājums ASV politiķu tā dēvētajam neokonservatīvajam spārnam, kas jau gadu desmitiem virza un aizstāv pilnībā pretēju politiku. Lai arī šīs politikas panākumi pēdējā laikā ir vairāk nekā apšaubāmi, jo rada vairāk haosa un vardarbības nekā demokrātijas, atteikties no šī kursa neokonservatīvie negrasās. Labs arguments ir arī fakts, ka amerikāņiem pēc Otrā pasaules kara beigām veiksmīgi izdevās mainīt ASV pretinieces Vāciju un Japānu, nostādot šīs valstis uz demokrātijas ceļa.
Kopumā jautājums ir par izvēli starp pragmatismu un vērtībām, un, jo īpaši ņemot vērā kopējo iekšpolitisko situāciju ASV, daudz ticamāka šķiet iespēja, ka virsroku ņems vērtību (šajā gadījumā demokrātijas eksporta par jebkuru cenu) piekritēji.