Tas, ka, Ķīnai sākot naftas kotāciju Šanhajas biržā, varētu augt šīs valsts nacionālās valūtas nozīme, droši vien nav apstrīdams, tāpat kā tas, ka juaņas nozīme kļūs lielāka, pieaugot Ķīnas daļai globālajā ekonomikā. Apstrīdams ir fakts, ka ar to varētu panākt rietumvalstu ekonomisko norietu.
Iemesls ir gaužām vienkāršs – Ķīnas ekonomiskās nozīmes palielināšanās var notikt vienīgi uz veiksmīga eksporta rēķina Rietumu patērētājiem, arī ASV un Eiropas Savienībā. Ja tas nenotiks, Ķīnai, lai saglabātu pašreizējā pieauguma tempu, nāksies "noēst" iepriekšējos gados ārvalstu tirgos sapelnītos resursus, panākot pilnīgi pretēju efektu, jo jaunattīstības valstis zemā ekonomikas bāzes līmeņa nespēj piedāvāt Rietumiem cienīgu alternatīvu. Par to zināmā mērā liecina arī Ķīnas pārstāvju augošā interese par vizitēšanu Briselē. Savukārt saglabāt eksporta pieaugumu Rietumu ekonomikās var tad, ja tur izmantotie maksājuma līdzekļi ir kaut cik stabili un savu vērtību nezaudē. Protams, daudziem var šķist, ka nemitīgā ASV aizņemšanās novedīs pie dolāra kraha, ja investori pārtrauks pirkt ASV parāda vērtspapīrus. Tomēr pašreizējā pasaules ekonomikā šāds scenārijs ir visai maz ticams, jo dolāru aktīvus pērk visi, arī ķīnieši. Patiesībā, ja ASV pēkšņi pārtrauktu aizņemties "uz procentiem", līdzekļu izvietošanas grūtību dēļ pasaules finanšu tirgus piedzīvotu apokalipsi. Atlikušie finanšu instrumenti droši vien sākotnēji piedzīvotu iespaidīgu cenas lēcienu, bet pēc tam tikpat strauju kritumu, un naudas degšana nebūtu tikai virtuāla parādība vien, bet novestu pie iespaidīgas pasaules ekonomiskās krīzes, no kuras vairāk ciestu valstis, kuru eksports lielākoties ir ar nelielu pievienoto vērtību, tajā skaitā Ķīna un Krievija.
Kalistrāts
Neslāvs
Hūgo Vācietis >no barikād vācietis