Ir burbulis? Vai nav?

Arī pats ekonomiskais pieaugums – nedaudz zem 5% robežas – ir ievērojami lēnāks nekā treknajos gados fiksētie 10–11% gadā. Savukārt būvniecība, lai arī uzrāda trekno gadu cienīgus izaugsmes tempus, otrajā ceturksnī gada izteiksmē augot par 15,9% gadā, vēl cenšas noķert 2015. gada līmeni, kurš turklāt ievērojami atpaliek no tā, kas bija pirmskrīzes periodā.

Ja raugāmies šādā griezumā, tad, protams, ne par kādiem burbuļiem nenāktos domāt, sevišķi vēl tāpēc, ka iepriekšējās finanšu nepatikšanas izraisošā kreditēšana ir kļuvusi samērīga un tikai pēdējos gadus sāk uzrādīt pieticīgu izaugsmi.

Tomēr vienlaikus ir atsevišķas pazīmes, kas liecina, ka lielāka vai mazāka mēroga nepatikšanas tomēr briest.

Un tās izriet no Latvijas tautsaimniecības strukturālajām īpatnībām, proti, alkatību apvienojumā ar zemu pievienoto vērtību, kā arī visai slikto demogrāfiju. Lai uzturētu pašreizējo tautsaimniecības izaugsmi, nepieciešams aizvien lielāks skaits strādājošo, bet bezdarba līmenis vietās, kur ekonomiskā aktivitāte ir augsta, nokrities tik tālu, ka darba tirgum vairs gandrīz nav ko piesaistīt un neaizpildīto darba vietu skaits aug. Īpašu uzmanību pelna tās uzņēmējsabiedrības, kuras ilgu laiku finanšu rādītāju uzlabošanā strādājušas nevis pie ražīguma un pievienotās vērtības celšanas, bet gan cenšoties iespējami vairāk ietaupīt uz darbinieku rēķina. Tagad, kad ūdens sāk smelties mutē, neatliks nekas cits kā strauji kāpināt algas, bet izdevumu segšanai, protams, tiks paceltas arī cenas. Gala rezultātā atkal būs vērojama inflācijas spirāles iegriešana, kā rezultātā var izveidoties līdzīga situācija kā iepriekšējā desmitgadē, kad dārgi maksāsim par lētu preci un pakalpojumu. Tāpēc, atbildot uz virsrakstā esošo jautājumu, varam teikt, ka atrodamies tādā kā "pirmsburbuļa" situācijā, un ir ļoti ticams, ka, mainoties globālajai finanšu konjunktūrai, mūsu valsts tautsaimniecība var saņemt kārtējo auksto dušu.