Fragmenti no intervijas:
Kad notiek karadarbība kādā pasaules malā, uzzinām, ka Sarkanais Krusts aktīvi iesaistās palīdzības sniegšanā cietušajiem. Latvijā laimīgā kārtā valda miers, tāpēc sākšu ar tiešu jautājumu – ko šī organizācija te dara?
Tā tiešām ir, ka tur, kur notiek karadarbība, vienīgi Sarkano Krustu karojošās puses ielaiž, respektējot tā nepolitisko, humāno misiju. Mēs esam daļa no starptautiskas institūcijas, līdz ar to svarīgi, ka valstī tā pārstāvēta.
Kara gadījumam?
Jebkuru krīžu, tajā skaitā arī individuālu, gadījumam – tur, kur valsts vai pašvaldību struktūras nespēj noreaģēt tik ātri kā mūsu labi sagatavoti brīvprātīgie. Man, sākot strādāt Sarkanajā Krustā, likās dīvaini, ka mūsu stratēģijā viens no lielajiem punktiem bija par struktūrvienību stiprināšanu, veicinot to patstāvīgas darbaspējas utt.
Veidojat tīklveida struktūru, kā to savulaik raksturoja Indulis Emsis?
Bet skaidrs, ka, ja nav šādas struktūras, organizācija neko nevar izdarīt. Un otra lieta – ja runājam par krīzes situācijām, katastrofām u. tml., šiem cilvēkiem jābūt labi sagatavotiem.
Tieši kā?
Viena no mūsu lielajām prioritātēm ir spēja nodrošināt pirmo palīdzību. Tāpat iepriekšējā ģenerālā asambleja kā vienu no savām prioritātēm (tad vēl nebija aktualizējusies migrācijas krīze) izvirzīja to, ka Sarkanajam Krustam jādod savs ieguldījums arī sociālo jautājumu risināšanā. Un šajā ziņā, es domāju, mēs diezgan lielu ieguldījumu dodam, gan dalot palīdzības pakas, piedāvājot zupas virtuves, bezmaksas vai ļoti lētu apģērbu, gan arī nodrošinot mājas aprūpi (starp šī pakalpojuma sniedzējiem esam lielākie Latvijā).
Neesmu piederīgs mērķauditorijai, kam strādājat, Sarkano Krustu pamanu ziņās par krīzes situācijām citās valstīs un vēl šad tad Kalpaka bulvārī pie Valdemāra ielas manāms kāds vīriņš, kas apstaigā stāvošos auto un vāc jums ziedojumus...
... Nē, viņš jau vairāk nekā trīs gadus nelieto Sarkanā Krusta zīmi. Viņam bija problēmas ar savākto līdzekļu uzskaiti, un pēc vairākiem brīdinājumiem bijām spiesti šķirties. Pašlaik viņš pārstāv pats personīgi sevi.
Paldies, ka pateicāt. Ir svarīgi zināt, vai ziedo naudu labdarībai vai kāda izklaidēm. Bet jautājums, ko gribēju uzdot – kā palīdzības saņēmēji par jums uzzina?
Nekad nebūsim tik zināmi un populāri kā tie, kas savas aktivitātes organizē labi pamanāmu, skaļu masu akciju veidā. Tā nav mūsu misija. Mums ir darbs, ko ikdienā klusi, mierīgi darām. Bet tajā pašā laikā, ja, nedod Dievs, kāds liels negadījums notiktu, neviena cita organizācija tik īsā laikā nespētu mobilizēties palīdzības sniegšanai kā mēs. Jo mums ir struktūrvienības visā valstī – 385 vairāk vai mazāk aktīvas reģionālās nodaļas. Novados, pagastos dzīvojošie zina, kur tuvākā nodaļa. Tā parasti ir māja mazpilsētas centrā ar Sarkanā Krusta karogu. Mūsu pārstāvjiem parasti ir ļoti cieša sadarbība ar pašvaldību, kāds no pašvaldības noteikti ir vietējā Sarkanā Krusta padomē. Arī tie, kas apmeklē mūsu atskurbtuvi Rīgā, Gaiziņa ielā, ļoti labi zina, kur tā atrodas.
Cilvēki ir atsaucīgi palīdzēt?
Brīvprātīgo palīdzība ir efektīva īslaicīgās aktīvās akcijās, piemēram, Zolitūdes traģēdijas dienā divu stundu laikā savācās apmēram 20 cilvēku komanda. Ja vajadzīgs cilvēks pastāvīgam darbam, tad skaidrs, ka tam jābūt par samaksu.
Cilvēki pie jums darbojas ar tādu kā misijas apziņu?
Cilvēki ir orientēti uz palīdzības sniegšanu. Jūtams, ka šī organizācija un visi, kas iesaistās ar savu atbalstu, vadās pēc principa Think globally, act locally (domā globāli, rīkojies lokāli – angļu val.). Tiem, kas iesaistās Sarkanā Krusta aktivitātēs, tiešām ir kā ģimenes sajūta, jo katrs no viņiem darbojas savā lokālajā kopienā, kur labi viens otru pazīst. Tas arī nodrošina darba kvalitāti.
Kā ir ar sadarbību palīdzības ziņā – cik daudz mēs saņemam un cik daudz citiem dodam?
Visi runā par to saņemšanu... Esam ieraduši tikai lūgt, lai iedod, un tad jau zināsim, kā sadalīt. Bet mums jau sen no zivs jāpāriet pie makšķeres.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena trešdienas, 14.jūnija, numurā!
Ja