To, vai daži ietekmīgi Jāņa Bordāna partijas biedri viņam palīdzēja sarunās vai – gluži otrādi – paši slēdza slepenas vienošanās aiz sava premjera amata kandidāta muguras, agrāk vai vēlāk ieraudzīsim pēc tā, kādus amatus jaunajā valdībā ieņems vai neieņems Jaunās konservatīvās partijas (JKP) pārstāvji, un pēc tā, vai pārredzamā nākotnē tomēr notiks kādas pārbīdes tiesībsargājošajās iestādēs. Tieši šīs ieceres bīstamība, protams, bija tā, kas paklupināja Bordāna valdības ieceri ticamāk nekā viņa vājā piemērotība sarunu vešanai.
Neoficiālais saraksts ar plānotajām rokādēm spēka struktūrās, kas jau nosaukts par Juraša–Strīķes "atlaižamo sarakstu", atklāja aizdomīgas intereses un valsts drošības apdraudējumu, kā arī, iespējams, kalpoja par piesegu. Jo dažādie atšķirīgie "atlaižamo saraksti", kas klīda aizkulisēs, tika nopludināti un koriģēti, ietvēra ne tikai tiesībsargājošo iestāžu vadītājus, aiz kuru muguras izmeklētāji tiešām cīnās par politiski ietekmīgu naudas maisu saukšanu pie atbildības, bet tajos arī nez no kurienes uzradās daža laba policista vārds, par kura naudas lietām un paziņu loku jau sen interesējas kompetentās iestādes.
Vienvārdsakot, JKP mēģinājums pārņemt varas grožus atrāva tādas slūžas bažām par reāliem un iedomātiem, vajadzīgiem un bīstamiem plāniem mainīt status quo, ka nav jābrīnās par monolīto opozīciju Bordāna valdībai.
Arī Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora amata kandidāta vārds, ko drīzumā nosauks, un viņa virzīšanas apstākļi būs pirmais signāls par spēku samēru jaunajā politiskajā situācijā un to, vai vēlēšanu rezultāti nozīmēs cīņas ar organizēto noziedzību pastiprināšanu vai kriminālo autoritāšu klusu brīvlaišanu. Kā? Nenosūtot kriminālprocesus vajāšanai, mīkstinot inkriminētos pantus vai auditā pie valstij nodarītajiem zaudējumiem ierakstot nullīti, ko iespējams izdarīt tik klusi, ka nav jābaidās pat no kritikas, kur nu vēl no soda.
Tas, kas politikas vēsturē ieies kā Bordāna valdības veidošanas izgāšanās, ļoti atgādina to politisko izkārtojumu, kas valdīja pirms 15 gadiem, kad vadīt valsti centās par savu vēsturisko lomu vēl vairāk pārliecinātais Einars Repše. Bordāna JKP un Kaimiņa–Gobzema KPV LV attiecību modelis tik precīzi pārfrāzē 2002.–2004. gada attiecības starp Repšes Jauno laiku un Ērika Jēkabsona un Aināra Šlesera Latvijas Pirmo partiju, ka drīzāk izskatās pēc kāda iestudējuma. Bet pragmatiski "attīstītāji" no Attīstībai/Par! jau gaida rindā atgriešanos pie varas galda, līdzīgi kā 2004. gadā to sagaidīja Tautas partija (starp citu, ar Arti Pabriku kā ārlietu ministru) pie Induļa Emša mazākuma valdības galda pēc Repšes krišanas.
kolhoza galvenais grāmatvedis
Edge
zvirbulēns