Izgāšanās brīžus piedzīvojusi gan Pasaules Veselības organizācija, gan dažādi autoritatīvi medicīnas izdevumi, gan individuāli infektologi ar atzītu autoritāti pasaulē vai pašmājās.
Spriedumi par vīrusa sezonālo dabu, brīžam diametrāli atšķirīgie padomi, kurus tie vai citi infektologi dod savu valstu valdībām, pretrunīgie viedokļi un neskaitāmie salto, kurus piedzīvojusi attieksme pret masku efektivitāti un lomu pandēmijas piebremzēšanā, rekomendācijas lietot vai nelietot pacientu terapijā atsevišķus medikamentus, visbeidzot mākslīgās plaušu ventilācijas aparātu lomas minimizēšana no pēdējā glābiņa līdz apzinātai izvēlei no tā atteikties, jo pēc tā atpakaļceļa vairumam vairs nav.
Kā šāda pat nepilnīga visdažādāko pretrunu uzskaite oficiālu un par pēdējās patiesības instanci uzskatītu avotu vēstījumos var tikt savietota ar aicinājumu ''uzticēties zinātnei''?
Kad ASV 2016. gada prezidenta vēlēšanu laikā un Brexit kampaņā Lielbritānijā dominēja politiskā retorika, kurā patiesību un faktus aizstāja emocionāli viedokļi ar bieži vien sagrozītu un apzināti maldinošu vēstījumu, pasaule sāka runāt par postpatiesības laikmetu. Laikmetu, kurā nozīmīga sabiedrības daļa vai pat tās vairākums, kā to parādīja pagrieziena punkti ASV un Lielbritānijas politikā, labprātāk uzklausa un notic emocionāli spēcīgākam, simpatizējošākam vēstījumam, pat ja tas satur maldinošu informāciju.
Apjukums, kādu oficiālā, ne emociju valodā runājošas institūcijas un sabiedrība ir piedzīvojušas šogad sakarā ar Covid-19 vīrusa pandēmiju, radījusi jaunus, nesalīdzināmi smagākus izaicinājumus. Lai gan ir kārdinājums teikt, ka tie ir turpinājums postpatiesības laikmeta problēmai ar faktu kapitulāciju emociju un viltus ziņu priekšā, tas būtu pārāk vienkāršoti. Tāpēc, ka pandēmijas krīze sevī nes specifisku cīņu ar neizzinātu vīrusu, kas patiesības paudējus daudzkārt provocējusi uz vēlāk apgāztiem vai būtiski koriģētiem vēstījumiem, padarot par neiespējamu izdarīt vienkāršotu izvēli starp uzticēšanos zinātnei vai uzticēšanos viltus ziņām un sazvērestības teorijām, kā to aicina valdības.
Pandēmijas krīze radījusi vēl trešo stāvokli, kas ir starp zinātnisko pieeju, atbildīgu politiku un postpatiesības laikmeta trūkumiem.
Stāvokli, kurā domājoši, spriestspējīgi cilvēki analizē oficiālo informāciju un saskata tās trūkumus, kas liedz akli uzticēties. Vienlaikus sazvērestības teorijas šī sabiedrības daļa neuzskata par izskatāmu alternatīvu, lai gan risks tikt pieskaitītam pie ''kovidiotiem'' vai ''plakanzemjiem'' tikai par neticīgu jautājumu uzdošanu vai politisku lēmumu kritiku ir lielāks nekā revolūciju laikā. Nosauksim pagaidām šo starpstāvokli par veco labo uzticības krīzi. Un tā valdībām šobrīd ir bīstamāka par vīrusu.